Būšu Šturm zālē ‘kā parasti’ (3. gadu p/k)

Varbūt var piesieties oriģinalitātei, bet kvalitāte ir nevainojama, manām ausīm. Nero Bellums varētu mierīgi pareabilitēties vēl kādu gadiņu (pašam G. Krūmiņam gan nepatika šis salīdzinājums :)

http://www.youtube.com/watch?v=9FJ5r8g4D9U

± varbūt tīri subjektīvi dark electro gals galīgi nesaista, bet noklausoties tomēr kaut kā likās neinteresants un ne ar ko īsti nepiesaistošs. No šī gala man SkeKeta projekts šķiet interesantāks un kvalitāte viņam arī līmenī. Ne vienmēr kvalitāte un kompozīciju sarežģītības pakāpe vienmēr ir noteicošais. Skat, kaut tie paši Hocico - ir forši, kaut arī viņu muzīka ir pats vienkāršības kalngals. Vai nu ir dvēsele, vai nav. Ja to nedzird, automātiski gribas sākt domāt kādēļ cilvēks muzicē, vai tādēļ lai papontotu, vai tādēļ, ka grib kaut ko pateikt.

Bet bēeidz, Skeketa projekts gan bija garlaicīgs (kā arī vēl neoriģinālāks par DN), izņemot dzīvajā ar Zemena ģitāru, tad gan spēks

Nesaku jau ka spēks, nedz arī, ka patīk, bet likās priekš tā žanra pietiekami sakarīgs. Bet kopumā man viņi visi asociējas tikai ar ielu dejotājiem ar radioaktīviem drediem, vampīru lēcām un fosfora lampiņām :D

Nevaru arī piekrist izteikumam par Hocico vienkāršuma kalngaliem. Viņi ir etalons, kā bija rakstīts kādā preses relīzē, Often copied, never bested, turklāt katrā albumā ir tās postapokaliptiskās simfonijas bez (deju) ritmiem, nedrīkst aizmirst arī par Dulce Liquido un Rabia Sorda. Paliksim labāk pie tā, ka par gaumi nestrīdāspar gaumi sit