Būšu Šturm zālē ‘kā parasti’ (3. gadu p/k)

Nevaru arī piekrist izteikumam par Hocico vienkāršuma kalngaliem. Viņi ir etalons, kā bija rakstīts kādā preses relīzē, Often copied, never bested, turklāt katrā albumā ir tās postapokaliptiskās simfonijas bez (deju) ritmiem, nedrīkst aizmirst arī par Dulce Liquido un Rabia Sorda. Paliksim labāk pie tā, ka par gaumi nestrīdāspar gaumi sit