Nefermerita

Šitas profils taisa pašnāvību, es vairs nejūtos kā Nefermerita. Kā Šaitaēla arī nē.
Šitas paliks visādiem sviestiem, tas ir - tā būs tikai loģikas pašnāvība. Profilā tethys rakstīšu visu, kas savā veidā varbūt pat ir nedaudz literārs, un kas sastāv no vairāk kā dažiem teikumiem. Kam interesē, piedraugo, šis paliek sviestam un īsām pārdomiņām.

... ka tagad būtu tik daudz, ko teikt, tik daudz laba materiālai mākslinieciski literārām izpausmēm, bet zinu, ka daži cilvēki to neadekvāti uztvers, domās, ka esmu aptrakusi (nu labi, viņiem būs taisnība :D ), un vispār, kaut kā tomēr labāk ne... :(

Pavisam novājējis viņš ir. Sirdij palicis vairāk vietas :)
Patiesībā es varētu sarakstīt nez ko, bet nu reiz ir pienācis brīdis, kad labā, ko teikt, ir tik daudz, ka gribas paklusēt. Vienīgi, varbūt mazliet zaudēta slīkoņdrūmā, gootizzkā romantika. Bet... vai tas ir zaudējums? Redzēs... :P Manuprāt, ka tas, kas nāk vietā ir daudzkārt skaistāks.

Eh, mēs visi esam tikai stumbeņi mīlestības priekšā...

Ir visgrūtāk tad, kad pat nevienam nevar pateikt, kas uz sirds. Tu tēlo, tēlo... un ir retā reize, kad tu zini, ka bez tēlošanas nevar, jo citādi viss pagalam. Protams, arī tēlojot tu dabū tikai drusciņas, protams, tikai tās. Tomēr ir gadījumi, kad drusciņas ir briljanti salīdzinot ar svelošo atsvešinātību, ko nozīmētu parādīt visu, ko jūti. Labāk vienkārši iaziet mežā, viņš saprot visu. Viņu nesmejas, kad tu kliedz, nemierina, kad plēs seju ar nagiem, viņš uzklausa tavas muļķības, viņš neklusē, kad tu jautā. Vienmēr nav tik viegli atgriezties skaudrajā realitātē ar smaidu uz lūpām. Dažkārt smiņķis ir atstājis pēdas tavā sejā un smaids ir pagalam samocīts, tomēr nakts mēdz būt arī auksta, vīns dažkārt nedod aizmirstību un kļūst bail, kur vēl to varētu meklēt. Ir bail, ka kājas nesīs uz ezeru, kurš sapratīs pat vairāk, kā mežs. Viņš nejautās, viņš neko neteiks, viņš vienkārši pieņems. Dzīvu vai mirušu.
Mežā nav klusuma. Mežs elpo. Dzīvo. Mežs liek meklēt risinājumu, runāt, domāt, raudāt, kliegt, dziedāt vai dejot, vai gulēt nekustīgi un neko nejust. Mežs ir dzīvība, mežs ir siltums un kustība. Viss, ko es gribu, ir auksts un rāms. Reizē dzīvs un reizē pārāk mierīgs, lai būtu pilnvērtīgi dzīvs.
Ūdens vienmēr ir auksts. Vai esat to sajutuši? Ūdens atklātos ūdeņos vienmēr ir auksts, lai cik silts no sākuma neliktos. Tas nekad Latvijā neusilst vairāk par tiem 36,6 pēc celsija. Sākotnēi liekoties silts, ūdens atņem tev visu paša siltumu. Ūdens uzsūc un paņem visu, kas tevī pārāk dzīvs, ja ļaujas tam ilgāk, kā liekas saprātīgi. Ūdens paņem visu, pilnīgi visu.
Nav nemaz tik grūti iedomāties, kā ir pavisam pazust ūdenī. No sākuma pazūd siltums, pēc tam domas, un pēdejās pirms dzīvības mirst jūtas. Tad ir palikusi tikai dzīvība, bet kāda tai vairs nozīme, ja tevī nav jūtu? Tu jau esi miris pirms ūdens skar plaušas, jo bez jūtām nav jēga dzīvot. Vai varbūt ir? Varbūt patiesībā tu nomirsti tikai līdz ar jūtām..? Varbūt tā otra nāve vairs nav nekas? Varbūt... tās nemaz nav?
Nebūtu nemaz tik grūti... instinkts cīnītos, bet ko tas vairs dod, ja ūdens jau ir paņēmis visu. Tad jau pat var palikt. Jūtas un domas, pat dzīvība būtu izšķīdušas ezerā, nebūtu jau tā, ka to nav, bet tās nebūtu tikai man. Viss ezers domātu manas domas un tās vairs tik skaļi neskanētu man galvā. Viss ezers justu manas sāpes un ilgas, un mana sirds vairs neplīstu pušu. Ja man tā visa ir par daudz, es varētu nedaudz atdot un skatīties to visu no malas. Nekur jau nepazustu...
Utopija, protams, utopija. Bet tas ir tik mierinoši...
Atgriezties no sapņiem par mieru ir nedaudz mulsinoši. Var jau vienkārši palūgt nedaudz noņemt nost... nav jāatdodas mieram pavisam. Nē, tas nav tas, ko es gribu, tas tikai ir tas, pēc kā es ilgojos, kad pat mežs man nespēj dot tik daudz miera un atbrīvošanas, kā man nepieciešams. Mežs nesaprot nepieciešamo izlikšanos, jo mežam nav iespējams kaut ko darīt pa druskai, mežs nesaprot, kā drusciņas un saslaukas var būt briljanti. Mežs vēlas dzīvot, elpot un just brīvi, patiesi un pilnasinīgi.
Meli un noklusēšana nav saprotami nevienam, izņemot cilvēku. daba nespēj melot vai izprast melus, viņa var tikai pieņemt vai nepieņemt cilvēku pasaules bezjēdzīgās ciešanas.
Vienmēr ir jāatgriežas no meža vienkāršās dzīvības emociju labirintos un strupceļos. Tas beigsies tikai tad... kad atpakaļceļa vairs nebūs.
Vai arī tad, kad pūce izpletīs savu ziedošo asti un cilvēka iekšējā pasaulē viss būs vienkārši, brīvi un patiesi. Kad nebūs jālavierē, jāmelo, jāmāna pašai sevi ar to, ka viss vēl var izvērsties citādi, ka viss, kas mājo sirdī, nav veltīts tukšam gaisam, ka kaut kur tumsā ir kaut kas dzīvs un patiess, un ka tas patiesais meklē mieru patiesībā, ne nebūtībā.

Šodien aizdomājos, ka tā ir, ka nekas, pilnīgi nekas nav svarīgāk par ilūzijām, viss turas tikai uz tām. Ja atmestu ilūzijas, izdzīvotu varbūt daži cilvēki visā pasaulē. Trakie, daži varbūt budistu vai citādi mūki... un es runāju par apzinātajām ilūzijām, par tām, par kurām, ja cilvēks labi aizdomātos, tad varētu tās atrisināt, es nerunāju par kaut kādu f***inu universālo Patiesību.
Tad kāpēc cilvēki tik fanātiski grib tikt no tām vaļā? Tikai, lai aizstātu ar citām ilūzijām.
Šobrīd es vēlos iznīdēt visas līdz pēdējai. Es neesmu budistu mūķene. Vai es esmu traka..? Redzēsim pēc iznākuma...

Klusums.
Tik tikko kā viņa ieraudzīja ar savām sāpošajām acīm, ka apkārt stāv bars cilvēku, sajuta cilpu, bet to, kā tiek izsists pamats zem kājām viņa neatcerējās, tikai to, kā cieši aizvērtām acīm bija stāvējusi un gaidījusi. Klusums bija pārāk kluss. Ingūna lēni atvēra acis un pirmais, ko viņa pamanīja - tās vairs nesāpēja no gaismas. Un nebija neviena cilvēka. Cilpu kaklā viņa stāvēja uz nedrošā ķebļa, saule spīdēja jo spoži, bet apkārt viss bija kluss kā.. kapā. Ingūna nesaprata, kas noticis. Nākamajā brīdī viņa juta tikai to, ka ir jābēg, ka ir jāizmanto iespēja un jāglābj sava... bet tas viss bija pārāk dīvaini. Cilvēki nevarēja pazust vienā mirklī pat, ja gribētu dot viņai brīvību. Ķeblis ļodzījās, bet Ingūna domāja.
Saule bija remdena. Tā atradās pašā zenītā, bet ne nieka nesildīja. Bija ziema, bet debesis pavisam skaidras un Ingūna domāja, ka siltums būtu tomēr jāsajūt uz ādas, bet tā nebija, patiesībā diez cik auksts arī nebija...
Protams, Ingūna patiesībā zināja, kas noticis. Viņai tikai gribējās paspēlēties, tāpēc, atcerēdamās savu malku remdenā ūdens, viņa lēca. Cilpa mazliet nobrāza kaklu, tas tiesa, bet atraisījās. Berzēdama sāpīgo šīku, Ingūna piecēlās. Viņa stāvēja sniegā, bet nesala. Sniegs bija auksts, to viņa juta, bet tas netraucēja, drīzāk Ingūnai bija pilnīgi vienalga, kāda tam ir tempteratūra.
Olafs gulēja viņai priekšā. Nebija gluži tā, ka viņš tur būtu bijis visu laiku, bet viņš arī neparādījās, vienkārši bija. No viņa mutes plūda smalka asins stīdziņa. Prieka nebija.
Ingūna pavērās uz jūru, kas bija viņu saldējusi ar saviem aukstajiem vējiem visu viņas gūsta laiku. Olafs pasmaidīja. Ingūna uzvārīja jūru un ieelpoja karsto tvaiku. Sniegs izkusa, puķes uzziedēja... Olafs joprojām bija miris.
Bet ko tas līdz... pēc tam, kad viss galā, jau var sasniegt visu, pilnīgi visu, bet tad, ja tas nav īstajā laikā, tas nedod neko. Ingūna vienā malkā izdzēra verdošo jūru, bet siltāk nekļuva. Olafs aplika roku ap pleciem, bet tas nesildīja. Ingūna uzlika galvu viņam uz pleca un nodomāja: nākamreiz gan.. nākamreiz es tevi nogalināšu.
''Un tā būs labi'', Olafs atbildēja.

16. maijs ir vienīgā diena šajā gadā, kurai piemīt mistisks spēks, lai Jūsu vēlmes kļūtu par īstenību; padarītu jūsu dominējošās domas par realitāti, lai piesaistītu to, ko jūs vēlaties. Tas ir saistīts ar Mēness un Saules savstarpējo stāvokli, ko vēdiskajā astroloģijā sauc par AKASHAYA TRITIYA. Tas ir laiks, kad jārealizē savas labklājības apziņa un jādara labus darbus, jāpalīdz citiem. Šo dienu Indijā sauc "Day of Gold", jo zelta pirkšana šajā dienā ir līdzvērtīga " zelta sūkņa" palaišanai. Zelta iegādes akts šajā dienā (vismaz 1 gm) palaidīs labklājības vairošanas procesu gada garumā. Ja šādas iespējas nav, tad šinī dienā sevi ir jāizgrezno ar zeltlietām, jo līdzīgais pievelk līdzīgu. Šī diena tiek uzskatīta par vienu no spēcīgākajām labdarības dienām šai gadā. Atceramies, ka „dots devējam atdodas”. Domāsim pozitīvi, darbosimies, radīsim vīzijas, kuras vēlamies sasniegt fiziskas un garīgas veselības, garīgas attīstības vai materiāla uzplaukuma jomā! Lai Dievs mums palīdz domāt pareizās domas un izteikt tiešām nepieciešamas vēlmes, kas vairos labumu daudziem.

Šī nakts un diena ir brīnums pat tad, ja es nepiedzīvotu nākamo dienu. Atbrīvošanās. Viss un brīnišķīgi melns tukšums. Dziesma un klusums. Visu mūžu līdzi vilcies akmens pārvērtās koši melnā dziedātājputnā. Spārni? Man nav vajadzīgi spārni, lai lidotu, es varu lidot uz savas brīvās elpas vien. Brīvība elpot, dziedāt un mirt. Atslēga atrada savu vietu un man palīdzēja atrast atslēgu :)

Sapnis. Šonakt.

Jū.

Vienā no savām realitātēm es esmu savas cilts virsaites meita, kārotākā līgava visā ciltī. Man bija pienācis kāzu laiks, kad priesterienes izvēlēja man iespējamo vīru, ko bija arī tiesības noraidīt. Pirms rituālās izvēlēšanas man bija jāsvēta cilts lauki, zeme, un visa cilts nākotne. Tas izpaudās tā, ka man bija pašrocīgi jāuzrok galvenais ceļš, kas gāja cauri ciematam, pašā vidū, ko neskar riteņi, bija atkal jāierok līnija ar auglīgu melnzemi, lai pa vidu noblietētajam ceļam ziedētu puķes. Patiesībā skaista tradīcija. Nostrādājos galīgi, rokot dziedādama rituālās dziesmas. Veidoju savai ciltij skaitu nākotni, ziedošu ceļu pretim labklājībai, gudrībai un skaidrai dzīvei. Stādīju un sēju puķes, veidoju tik skaisti, cik vien spēju.
Un tad jau bija laiks doties uz templi - baltu bērzu apli, kam pa vidu Ieva. Droši vien viena no manām. Tur es ieguvu spēju sajust Viņu. Devos pa ceļu atpakaļ, pavēršot plaukstu pret katru māju, bet viņa laikam nebija mājās. Devos gar laukiem uz mežu, un jā, viņš bija tur. Es viņu neredzēju, bet viņš bija tur. Es dziedāju, un viņš iznāca ārā. Es piegāju klāt un noglāstīju viņam vaigu. Viņš noskūpstīja mani uz pieres. Priesterienes nebija kļūdījušās, noteikti nē. Kopā mēs iestādījām vēl daudz puķu, visvairāk zilas un sarkanas.Pēc mātes un tēva nāves mēs vadīsim cilti un tas būs ļoti interesanti, jo šajā manā realitātē nekad nav garlaicīgi. Mēs kopā pazudām mežā.

Bet es neatceros viņa seju. Es atceros sajūtu, bet neatceros pilnīgi neko no viņa izskata, balss, ādas un lūpām. Sapņi mēdz būt pārlieku kārdinoši un neciešami.

Pēc karstas vannas plikai sēžot pie datora ienāca prātā, ka nu jā, šobrīd neviena mājās nav (vismaz man tā liekas), bet vispār man ir viens komūnas biedrs, kas nemēdz klauvēt

Nu labi, viņš mani jau ir redzējis kailu (kā fotogrāfs, nepārprotiet, nevis kā iekārīgs cilvēks), un atkārtot to es ticu, ka viņš nemaz nevēlas, bet citi... cik daudzi gan tomēr labprāt redzētu mani kailu, bet kas būtu, ja kāds no viņiem ienāktu istabā? Droši vien būtu kautrīgs ''atvaino... nezināju... es nu labāk... pagaidīšu...''

Un par to radās pārdomas, ka tik daudzi cilvēki gribētu cits citu redzēt plikus, bet nez kāpēc neviens nevienam, to nepalūdz Protams, es esmu dīkusi draugiem, lai novelk kreklu, bet viņi reti klausa :D

Un jā, vienreiz mēs gan to lielā barā pieprasījās, bet tas bija publiskā vietā pēc brenguļa Eh... viņa gan nepaklausīja :D

Un vispār, kas tā ir par stulbu modi ģērbties? Nu jā, drēbes ir skaistas, utt, bet iedomājieties, cik vēl daudz skaistāk būtu, ja tās kalpotu siltumam, bet tad, kad siltuma par daudz, varētu staigāt tikai tādos rotājošos tīkliņos un mežģīnēs?

Jāņu nakts gan jau aizrunāta plikajiem rituāliem, un šogad tie būs sevišķī ilgi un jautri Pagājušo gadu bija mazuma piegarša.

Un vispār, drēbes dažkārt, vismaz tādas, ko valkā liela daļa cacu utt radījumu, ir daudz piedauzīgākas par vienkārši kailu ādu. Ja jau pliks, tad pliks, nevis ''gandrīz'' pliks stratēģiskās vietās.

Eh... mana nabaga nūdistiskā dvēselīte tomēr būs jāieģērbj kādos lindraciņos. Varbūt, ka runa nemaz nav par drēbēm un ādu...

Tas viss vienkārši nav taisnīgi. Es nemāku darīt pareizi. Es bēdājos par to, kā man nav, pārdzīvoju, ka man ir vēlu, nevis nekad, raudu par bedri, kuru citam izroku un cits arī iekrīt, nevēlos redzēt, ka solīts makā krīt gan un vispār nekādi nespēju sevi savākt. Tas ir briesmonīgi.
Un visšausmīgāk ir tas, ka es sev solījos, ka tad, kad notiks TAS, tad es par to priecāšos, nevis raudāšu, ka TAS ir tikai man. Protams, atklāt sev TO ir skaisti, labāk kā visu laiku nonākt pie Šitā, Šamējā, Šitādā, Šā un Šitamējā, bet, lai vai cik TAS nebūtu skaists, tas tomēr dara ļoti daudz sāpju...

Neskatoties uz ZPD un citām nebūšanām, daba iet savu gaitu, pavasaris iet uz priekšu, lai gan šogad lēni, tomēr neapturami.
Nu jau zied arī forsītija, un tikko uzziedējušas pirmās pienenes Tulpēm jau var redzēt krāsainu maliņu pumpuros, un pagaidām visas šķiet izdomājušas būt sarkanas.
Un zāle... jā, manā darzā nav vis nekāds gārsu un suņuburkšņu lauks, bet tiešām aug zāle, kam pa vidu pienenes Ceriņiem lieli pumpuri, drīz plauks lapas

Tas jau nekas, ja tu nepabeidz koledžu, ja tev nav neviena, kam uzticēties, ja tu saslimsti ar vēzi, ja tevi notriec mašīna... nekas jau neapstājas. Tu esi piliens jūrā. Bet.. kas gan būtu jūra, ja tai atņemtu visus pilienus? Tuksnesis... tieši tāpēc jau tas viss notiek... var aiziet bojā tūkstošiem pilienu, bet nejau visi... un pat tad, ja visas jūras izžūtu, neviens jau nav galvojis, ka jūra neinkarnēsies uz citas planētas, kur peldēs citādas zivis, virs tās lidos citādi putni, kas sapņos redzēt to, ka kādreiz ir bijušas zilas nevis dzeltenas debesis, ka kādreiz bija viena saule, ne divas, ka bija viens sudraba mēness un tūkstošiem svaigžņu, nevis septiņi mēneši un miljardiem zvaigžņu...

Tas viss tāpat ir nenozīmīgi. Šobrīd manas kājas ir slapjas pēc pastaigas dārzā, priekšā krūze smaržīgas liepziedu - piparmētru tējas, un ... tas viss nekas. Kaut vai dažkārt sajust to, ka tie visi ir nieki.... tiešām, nevis tikai tā sakot. mans mūžīgais Tagad ir brīnišķīgs.

Esmu kļuvusi slavena. Savādi. Cilvēki uz ielas nāk klāt. Vēl savādāk.

Un vēl esmu kļuvusi vēl lepnāka. Ja man atsūta vēstuli ar tekstu: kā ar Tevi var sazināties, es ne tikai domās vien nosaucu cilvēku par idiotu.

Fui, tas viss ir ļoti jocīgi un es šaubos, vai man tas patīk. Jo visam tam ir visvisādas puses, ir daudz labo pušu, bet ir arī sliktās... (es dzīvoju daudzdimensionālā pasaulē, kur var būt vairāk par 2 pusēm )

Bet varbūt... tikai tam nav ienaidnieku, kas neko nedara... Un ja jau es kaut ko daru, tad vēlos arī, lai tas kādu ietekmē. Aplaimo, traumē, sagrauj vai ceļ - tas atkarīgs vairāk no viņiem. Es nevienam virsū neklūpu. Paši nāk.

Eh, cilvēkam jau nekad nebūs labi, ne..?