Nefermerita


Sapnis.

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Sapnis. Šonakt.

Jū.

Vienā no savām realitātēm es esmu savas cilts virsaites meita, kārotākā līgava visā ciltī. Man bija pienācis kāzu laiks, kad priesterienes izvēlēja man iespējamo vīru, ko bija arī tiesības noraidīt. Pirms rituālās izvēlēšanas man bija jāsvēta cilts lauki, zeme, un visa cilts nākotne. Tas izpaudās tā, ka man bija pašrocīgi jāuzrok galvenais ceļš, kas gāja cauri ciematam, pašā vidū, ko neskar riteņi, bija atkal jāierok līnija ar auglīgu melnzemi, lai pa vidu noblietētajam ceļam ziedētu puķes. Patiesībā skaista tradīcija. Nostrādājos galīgi, rokot dziedādama rituālās dziesmas. Veidoju savai ciltij skaitu nākotni, ziedošu ceļu pretim labklājībai, gudrībai un skaidrai dzīvei. Stādīju un sēju puķes, veidoju tik skaisti, cik vien spēju.
Un tad jau bija laiks doties uz templi - baltu bērzu apli, kam pa vidu Ieva. Droši vien viena no manām. Tur es ieguvu spēju sajust Viņu. Devos pa ceļu atpakaļ, pavēršot plaukstu pret katru māju, bet viņa laikam nebija mājās. Devos gar laukiem uz mežu, un jā, viņš bija tur. Es viņu neredzēju, bet viņš bija tur. Es dziedāju, un viņš iznāca ārā. Es piegāju klāt un noglāstīju viņam vaigu. Viņš noskūpstīja mani uz pieres. Priesterienes nebija kļūdījušās, noteikti nē. Kopā mēs iestādījām vēl daudz puķu, visvairāk zilas un sarkanas.Pēc mātes un tēva nāves mēs vadīsim cilti un tas būs ļoti interesanti, jo šajā manā realitātē nekad nav garlaicīgi. Mēs kopā pazudām mežā.

Bet es neatceros viņa seju. Es atceros sajūtu, bet neatceros pilnīgi neko no viņa izskata, balss, ādas un lūpām. Sapņi mēdz būt pārlieku kārdinoši un neciešami.

* * *

Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry