Nefermerita


Post a comment

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Karsta ūdens malks.
Klusums.
Tik tikko kā viņa ieraudzīja ar savām sāpošajām acīm, ka apkārt stāv bars cilvēku, sajuta cilpu, bet to, kā tiek izsists pamats zem kājām viņa neatcerējās, tikai to, kā cieši aizvērtām acīm bija stāvējusi un gaidījusi. Klusums bija pārāk kluss. Ingūna lēni atvēra acis un pirmais, ko viņa pamanīja - tās vairs nesāpēja no gaismas. Un nebija neviena cilvēka. Cilpu kaklā viņa stāvēja uz nedrošā ķebļa, saule spīdēja jo spoži, bet apkārt viss bija kluss kā.. kapā. Ingūna nesaprata, kas noticis. Nākamajā brīdī viņa juta tikai to, ka ir jābēg, ka ir jāizmanto iespēja un jāglābj sava... bet tas viss bija pārāk dīvaini. Cilvēki nevarēja pazust vienā mirklī pat, ja gribētu dot viņai brīvību. Ķeblis ļodzījās, bet Ingūna domāja.
Saule bija remdena. Tā atradās pašā zenītā, bet ne nieka nesildīja. Bija ziema, bet debesis pavisam skaidras un Ingūna domāja, ka siltums būtu tomēr jāsajūt uz ādas, bet tā nebija, patiesībā diez cik auksts arī nebija...
Protams, Ingūna patiesībā zināja, kas noticis. Viņai tikai gribējās paspēlēties, tāpēc, atcerēdamās savu malku remdenā ūdens, viņa lēca. Cilpa mazliet nobrāza kaklu, tas tiesa, bet atraisījās. Berzēdama sāpīgo šīku, Ingūna piecēlās. Viņa stāvēja sniegā, bet nesala. Sniegs bija auksts, to viņa juta, bet tas netraucēja, drīzāk Ingūnai bija pilnīgi vienalga, kāda tam ir tempteratūra.
Olafs gulēja viņai priekšā. Nebija gluži tā, ka viņš tur būtu bijis visu laiku, bet viņš arī neparādījās, vienkārši bija. No viņa mutes plūda smalka asins stīdziņa. Prieka nebija.
Ingūna pavērās uz jūru, kas bija viņu saldējusi ar saviem aukstajiem vējiem visu viņas gūsta laiku. Olafs pasmaidīja. Ingūna uzvārīja jūru un ieelpoja karsto tvaiku. Sniegs izkusa, puķes uzziedēja... Olafs joprojām bija miris.
Bet ko tas līdz... pēc tam, kad viss galā, jau var sasniegt visu, pilnīgi visu, bet tad, ja tas nav īstajā laikā, tas nedod neko. Ingūna vienā malkā izdzēra verdošo jūru, bet siltāk nekļuva. Olafs aplika roku ap pleciem, bet tas nesildīja. Ingūna uzlika galvu viņam uz pleca un nodomāja: nākamreiz gan.. nākamreiz es tevi nogalināšu.
''Un tā būs labi'', Olafs atbildēja.
* * *

Read Comments

* * *

Reply to this entry:

From:
Username:
Password:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message: