Nefermerita

Nātres dzeļ arī tad, kad tās ravē un iekārto tām dobīti..

Esmu nātre... Varbūt es nemaz negribu augt izravētā dobītē, bet vēlos pati cīnīties ar citām nezālēm?

Rokas sūrsts. Tulpes drīz ziedēs.

.. ka man vairs nav auras un ēteriskā ķermeņa, ka es laikam taisos darīt pašnāvību, ka manis vairs gandrīz nav šajā pasaulē un es draudu ieslīdēt pilnīgi citās pasaulēs...

Es tikai pajautāju, kas man būs uz kādu nedēļu.

Hmm...

Mani pārņem tumsa. Vai es tiešām šeit esmu? Tikko stāvēju spoguļa priekšā un neredzēju savu spoguļattēru. Protams, kas gan tur tāds... Nekas. Tikai tā ir taisnība. Es nejokoju, nē, tā nav metafora, es tiešām sevi spogulī neredzēju. Biju kā tukšums. Tikai siena, logs, galdiņš spogulī, it kā manis nemaz nebūtu...
Vai esmu? Nezinu... Varbūt, ka es tur tiešām nemaz nebiju... Neesmu un nebūšu.

Nekad vēl nebiju kādā portālā tīri ākstījusies, liekot par sevi domāt kaut ko pilnīgi citu, nekā es esmu :D
Kaut kādas goda jūtas, ka, lai arī aiz nika, tomēr tā esmu es un jāatbild daudz maz godīgi, neko netēlojot.
Pietiek, mīlīši, šoreiz bija par jautru :D Izālēšos kārtīgi :D Nupat jau meklē, kā feiks es esmu, un min variantus :D
Man patīk :D

Mežs - tas ir kaut kas liels, daudz lielāks par jebkuru atsevišķu mežu. Mežs ir ļoti daudz kas.
Šodien pirmo reizi šajā pavasarī braucu pa mežu. Daudz kur vēl ir ledus, sniegs, mežezers aizsalis, visur netīrs... Bet tas ir mežs, vienalga, ka pilsētas, vienalga, ka pilns cilvēku, vienalga, ka netīrs. Mežs - tā ir ideja, un tā ir iekšējā pasaule. Zemapziņa, virsapziņa, abi kopā un tā pa īstam neviens no tiem.
Ja mežs tevi ir pieņēmis, tu vari iet pilnīgi visos mežos, tevi mīlēs. Un tomēr - katrai mazai ieplaciņai kaut vai Rīgas mežā, ir kaut kas savs.
Šodien braucu pa meža celiņu, klausījos priedēs, nedaudz baidījos no kāzojošiem suņiem, padauzīju ezera ledu ar kāju.
Tiku tuvāk sev, pašam sākumam. Beidzot.

Man patīk viņas balss, viņa dzied daudz skaistāk par mani. Dzīvāk, nebaidoties no šķībām notīm, daudz plašāk, viņas balss ir kā uguns, maiga un silta, un viņas balss ir kā ūdenskritums - varens un iznīcinošs.

Es mīlu pirmos taureņus, mīlu kaķus, mīlu soliņus grabažainās vietās, mīlu nokaltušas vībotnes, mīlu tēju, mīlu negaidītu, kaitinošu fotografēšanu, mīlu depresīvu zupu, sēdēt uz akmens, mīlu smieklus, mīlu jokus, mīlu pirmo tikšanos, kas nav pirmā nekādā gadījumā, mīlu īpašas vietas, mīlu slīkones, mīlu, kā ūdens pil uz metāla plāksnes un izskatās, ka tas maina krāsu tāpat vien, mīlu dienas, kad nenotiek nekas arkārtējs, bet notiek viss, kas ir svarīgs un tādas dienas, kad viss ir īpašs, mīlu svešas istabas plānu, kuru es nesaprotu, mīlu visu, kas notiek, kad es mīlu.

Piereģistrējos seksa saitā ar mērķi cacoties, izklaidēties, papļāpāt viegli, kaut ko paņemties, karoče - kaut ko jaunu dzīvē, neredzētu, nerunātas sarunas, kaut kādi dīvaini, nogribējušies cilvēki, varbūt pāris dienu būs interesanti.
No sākuma sanāca, bet... tad es attapos, ka runāju tur par DZENBUDISMU un ĢENĒTIKU!!! Bļe, kas man ir??? Es laikam esmu nelabojama intelektuāle :(

Tiešām laba.
Paldies par kompāniju, Koki un Taureņi :) Mans dārzs bija jūsu pilns :)
Un viens īpašs Koks un viens īpašs Taurenis man tiešām parādīja vēlreiz, ka pasaule var arī būt interesanta, un ka nemaz nav tā, ka manu šizu neviens nav spējīgs panest :D
Taurenītis parādījās man vēl pirms sniegs nokusis, un Koks bija pat vēl šizīgāks par mani :*
Koks ir tik īpašs, cik viens Koks var būt :*

Skatījās. Ieraudzīja. Neatpazina manas dvēseles tumšākos nostūrīšus. Bet tu esi apgānīta, Arhistēlas pasaule, viņš paskatījās uz tavām ar roku aprakstītajām lapaspusēm. Citādi jau tu nedzīvo, tu esi tikai tur. Bet viņš paskatījās uz visu tavu pasauli ar vienaldzīgu skatienu. Tu esi aptraipīta. Lai gan... Viņš jau nezina, kas tas bija, ko es tik ātri pabāzu zem lielas grāmatas. Viņš nezināja, ka tie ir stāstiņi, kuros darbojas nereāli personāži ar reālu cilvēku vārdiem, kas nonāk visdaždākajās situācijās, visbriesmīgākajos noziegumos, visnereālākajās baudās un visgrēcīgākajās nodarbēs.
Es esmu tikumīga. Viņa nav. Un viņa grib dzīvot. Ar katru vārdu viņa kļūst dzīvāka. Ja jau paskatījies, tas nekas... Patiesībā viņa gribētu izkliegt savu pasauli visās krāsās, visā savā tumši melnajā, dzirdi melnajā un kvēli melnajā.
Mēs esam.

Es nolaidos uz viņas krūtīm. Skaistas. Maigas. Neaizsargātas. Un tajās kaut kas pukst... Labāk, lai plūst... Aizmigusi svētīgā Katardamas cienīgā nebūtības miegā. Par ko tu sapņo, daiļā?
Kur ir tava dzīvība? Tā šobrīd jūt tikai manu ledaino skatienu. Tu nemani viņas bailes un priekšnojautas. Vai bieži nāve uzmetas kādam uz krūtīm tikai tāpat vien, lai noglāstītu?
Es varētu tevi aiznest uz saviem melnajiem spārniem, bet tu esi pārāk smaga. Vai man būtu jānes arī tava miesa un asinis? Kāpēc, maigā būtne? Kāpēc gan man tās būtu vajadzīgas?
Ko es iesākšu ar tavām baltajām rokām, ar tavām aizvērtajām acīm, ar taviem maigajiem matiem? Es nejūtu tavu elpu. Kam man tavas plaušas?
Tu esi pārāk skaista, lai dzīvotu, Cerība.

u jau vienmēr esi bijusi tāda tikumīga... Jā, jā :D Pati savā vērtējumā es gan tāda pilnīgi nemaz neesmu :D Ja jūs dzirdētu manas domas ... :D
Un viss taču sākas galvā, ne tā? :D Būs arī turpinājums :P Cik labi, ka jūs mani neizsekojiet :D