Mani pārņem tumsa. Vai es tiešām šeit esmu? Tikko stāvēju spoguļa priekšā un neredzēju savu spoguļattēru. Protams, kas gan tur tāds... Nekas. Tikai tā ir taisnība. Es nejokoju, nē, tā nav metafora, es tiešām sevi spogulī neredzēju. Biju kā tukšums. Tikai siena, logs, galdiņš spogulī, it kā manis nemaz nebūtu...
Vai esmu? Nezinu... Varbūt, ka es tur tiešām nemaz nebiju... Neesmu un nebūšu.
Vai esmu? Nezinu... Varbūt, ka es tur tiešām nemaz nebiju... Neesmu un nebūšu.