Nefermerita

Šodien vārdadiena Sārtītēm :D Tas gan parādās tikai TVNET, piemēram, draugos nav tāda vārda pat kalendārā neatzīmētajā vārdu sadaļā :D Draugiem.lv uzrāda tikai vienu Sārtīti...
Kāpēc TVNET tā izceļ šo vārdu?

Ceturtdiena, 2010. g. 18. marts
Ilona, Adelīna, Sārtīte

Palasos Tumsas blogu mazlietiņ aizdomājos, kāpēc gan ir viena kategorija, ko vajag, un tad cilvēki saprot, ka tu neesi darbā, vai ja tu kaut ku brauc... Bet otra ir tāda, ka beidz, tās jau tikai iegribas. Bet vai vēlme redzēt jūru, vēlme atpūsties, vēlme izbaudīt patsiagu mežā nevar būt kā absolūti nepieciešama vajadzība? Var!!! Tikai to tā neuztver.

Arvien vairāk jūtu attieksmi, ka tikai dzeja ir ''īstā māksla''. Prozas darbi ir kaut kas zemāks un neatbalstītāks un īsti hipiji, goti vai vienalga kas, kam ir kaut kādas mākslinieciskās iekšas raksta asiņainu vai puķainu dzeju. Visur kur notiek dzejas pasākumi, dzejoļus komentē un vērtē portālos, dzejoļus raksta iemīļotajām un iemīļotajiem, dzeja tur, dzeja šiten.
Es godīgi sakot, nesaprotu... Un jūtos arvien mazāk piederīga literārajai pasaulei ar savu vecmodīgo, garlaicīgo un neromantisko prozu.

Oh girl we are the same
We are young and lost and so afraid
There's no cure for the pain
No shelter from the rain
All our prayers seem to fail

Es nemeklēju tevī dzīvību. Es meklēju nāvi. Es nejūtu tavu pasauli, es jūtu tukšumu, ko nespēju piepildīt. Varbūt tu nemetīsi manā tukšumā ziedus? Tu sapratīsi, ka ziedi nepiestāv manam tukšumam. Tu neticēsi man, kad es smaidīšu, es ticēšu tev, kad tu mirsi. Tukšums pret tukšumu, drupas pret drupām. Tici man, pirms drupām kaut kas ir bijis! To nekad vairs neuzcelt, bet drupām ir savs skaistums. var pacelt spoguļa lausku un varbūt pat atcerēties, kas tajā spoguļojās. Var pamanīt pussadegušu dienasgrāmatu, un neatcerēties ne vārda, kas tur varētu būt bijis rakstīts. Tomēr pasaule kādreiz ir pastāvējusi, cauri laikam vēl var sajust tās smaržu. Mēs varam aizmirst, ka kādreiz ir bijusi tāda pasaule, šeit ir tikai drupas un putekļi, piepildīti dīvainām mantām. Mēs varētu atrast tur paši savu dvēseli un paiet tai garām, nobrīnoties kas tā par bleķa mantiņu?
Es zinu, ka cilvēks ar akmens pilsētu krūtīs nejustu smaržu, kas piemīt pelniem, cilvēks ar dārzu krūtīs nesaprastu prieku par mirušām puķēm. Bet tukšums pret tukšumu, inde pret indi, tas varbūt beidzot reiz būtu miers...

Vienmēr esmu spēlējusies ar domu par nāvi, bet, kad tā kļūst pārāk vilinoša, tad vienmēr ir pieticis (izņemot vienu reizi), nostāties uz augstceltnes jumta malas, paņemt to nazi siltā vannā, un sajust, ka ja tagad būtu jālec vai jāgriež, es to patiesībā nevēlētos. Es jau kāpjot uz jumta zinu, ka nevēlos, bet iztēlojoties, ka tūliņ būtu jālec, spēcīgāk izjūtu, cik manas domas ir muļķīgas un ka es to tiešām nevēlos.
Un tagad... jā, es vēlos. Es ļoti, ļoti vēlos. Un es ienīstu jūs visus, kam būtu mazliet žēl, jo es nespēju jums to nodarīt, ko liela daļa jūsu vienaldzības ir MAN nodarījusi. Es pilnībā zinu, cik muļķīgi ir to rakstīt šādā portālā, bet jā - varbūt to pasakot, tas tomēr kaut ko mainīs manā domāšanā, varbūt es sadusmošos, varbūt pazudīšu no skatuves, bet kaut ko izmainīšu. Muļķīgi iedomāties, ka kādam rūp, kas ar mani notiek. Ja es nevaru pastāstīt, kas mani nomāc pat cilvēkam, kas man ir labākais draugs, jo viņš pasaka uz jebkuru teikumu tikai ''aha'', tad jāsaka gan, ka esmu dzīvojusi milzīgās ilūzijās par sevi un citiem. Paziņas, kas jūs man esat, jūs esat brīnišķīgi, bet tie, ko uzskatīju par draugiem, arī ir bijuši tikai paziņas, un paziņām nav jārūpējas par citu paziņu. Viss loģiski, patiesībā tikai manas ilūzijas par to, ka kāds mazliet atbalstīs.
Gaidīsim šonedēļas saietu. Draugu saiets, mūsu saiets, ko neteiksi.
Protams, ka tikai mana vaina iedomāties kaut ko pārāk skaistu.
Brīdī, kad man ir jāturas pie domas nevienu nesāpināt, lai gan citas motivācijas vairs nav, es varu pat nemēģināt palūgt kādam mani mazliet pieturēt aiz rokas. Manu roku ir pārāk pretīgi satvert, jo tā ir sasvīdusi, mitra, mazliet ož pēc asarām un vispār... kā tu gan drīksti līst manā pasaulē ar tik lielu problēmu kā vājprātīgām ilgām pēc nāves.
Jā, patiesībā es saprotu. Tas ir kaut kas pārāk liels, ko lūgt, pārāk liels smagums, ko otram uzmest. Nevienam no jums nebūtu jāmokās ar mani, nevienam cilvēkam nebūtu jādzird lūgums: pieturi mani. Ja tas nav aiz brīvas gribas, tad arī nevajag.
Gļēvule es, kam žēl, bet varat neuztraukties, es neesmu spējīga to izdarīt. Man pārāk žēl gan jūs, gan dažu radinieku.
Cerams, ka man kļūs vēl mazliet vairāk žēl. Drošības pēc.
Kāpēc es to rakstu? Jo man nav neviena, kam to pateikt acīs.

Tāpat es šeit neiederos. Labāk ir pārgriezt to pēdējo iekšējās pasaules artēriju, lai jau plūst... Tāpat nav iespējams to visu savākt vairs kopā... varbūt, kamēr asiņu vēl pietiks, uzplauks no tā visa vēl kāds ziediņš, varbūt kaut ko uzrakstīšu, varbūt kaut ko uzzīmēšu, varbūt vēl būs kāds, kam manis pateikts vārds nozīmēs ko vairāk par rudens skartas lapas čabēšanu zem kājām.
Priekš kam kaut ko censties, turēt, nepadoties, ja viss tāpat ved tikai uz vienu... Palēnām, pamazām... skaisti... asiņaini...

Pēdējais līdzeklis sevis glābšanā izrādījās skaists. Viņa ir gudrāka, nekā mēs domājām, viņai tikai vajadzēja laiku novērot un izanalizēt. Par viņu nedrīkstēja runāt, kur nu vēl otro reizi pēc kārtas tik daudziem cilvēkiem. Varbūt... tieši vajadzēja runāt... par mani? :D

Nekas nav mūžīgs, tikai mīlestība ir mūžīga. Nekas nevar pastāvēt pārāk ilgi, jo radīt var tikai tā kuce mīlestība. No radīšanas neizbēgsi.

Nespēju paciest neko, kas ir obligāti. Šī dzīve skaitās obligāti un tieši tas visvairāk besī. Ja tu nedzīvo, tevi atkal un atkal noliek tajā pašā vietā. Varbūt jā, un varbūt arī nē, bet tas jā ir pārāk biedējošs. Varbūt labāk tikt ar visu galā pirmajā reizē? Bet no otras puses... Varbūt, ka tik ļoti obligāti tas nemaz nav, un var atrast spraudziņu uz neko, ko iešmaukt.

Ingūna gulēja uz aukstās akmens grīdas, vairs necensdamās saraust apakšā kaut vai tos pašus pāris salmiņus, kas bija viņas cellē. Tas tāpat bija pārāk maz, lai nodrošinātu kaut kādu siltumu. Dienas sen bija sajukušas ar naktīm, tomēr beidzot bija pienācis ilgi gaidītais pārmaiņu laiks. Tas, ka viņa nezināja, vai tagad ir diena vai nakts, tas nemainīja to, ka viņa beidzot drīz mirs.
Viņa mazliet pagrozījās, lai atrastu vietu, kur ir mazāk šķirbu grīdā, pa kurām vilka ledainais jūras vējš. Beidzot bija pienācis brīdis, kad viņa būs brīva. Viņa aizvēra un atvēra acis. Nekas nemainījās. Ingūnas pasaule jau vismaz divus mēnešus bija tumša. Viņa zināja, cik ļoti dedzinās saules gaisma, ja viņu izvedīs ārā dienā, un cik ļoti acis apžilbs pat no lāpu gaismas, ja viņu izvedīs vakarā. Tomēr Ingūna tik ļoti ilgojās ieraudzīt īstu, dabīgu gaismu, pirms ieraudzīs mūžīgo. Tomēr vēl vairāk viņa ilgojās pēc kaut kā cita.
To viņa palūgs Olafam, un Olafam tas būs jādod. Viņa iedomājās cietuma priekšnieka resno, gaļīgo stāvu, un pasmaidīja. Lai cik ļoti viņam patika noraudzīties spīdzināšanā, lai cik ļoti viņš izbaudīja katru eksekūciju, viņš tomēr bija un palika tikai māņticīgs muļķis, kas baidījās no iziešanas apakš trepēm un no vārnas ķērciena, ja tā pārlidoja ceļu no labās puses uz kreiso. Jau pavisam drīz viņš būs spiests pats ar savām rokām pienest Ingūnai to, pēc kā viņa viskarstāk ilgojās.
Kaut kur tālumā nožvadzēja atslēgas un Ingūna plati ieplestām, neko neredzošām acīm palūkojās uz durvju pusi. Nožvadzēja nākamā atslēga un viņa piecēlās uz ceļgaliem un aizrāpoja līdz tālākajai sienai, kur bija pie sienas piestiprināts riņķis, pie kā bija piestiprinātas ķēdes, kas viņu saistīja. Viņa sāka lēni un ritmiski žvadzināt riņķi.
-Jā, pēdējo reizi tu žvadzini riņķi, ragana. Pēc stundas mēs nāksim ar lāpām un tu varēsi bolīt savas ļaunās acis, apžilbusi no Patiesības gaismas,- Olafs ņirgājās.
Nebeigdama sist riņķi pret sienu, lai Olafs zinātu, ka viņa tur ir un nevar pēkšņi uzbrukt, Ingūna atbildēja: -Jā, es situ riņķi pēdējo reizi, bet es zinu, kāpēc tu esi atnācis uz celli. Tev ir jāizpilda mana pēdējā vēlēšanās, citādi tu zini, kas notiks ar tevi, ja raganas pēdējie lāsti ķers tevi visā viņas pēdējās dienas spēkā.
Ingūna neredzēja Olafa sejas izteiksmi, bet šo seju viņa bija redzējusi daudzas reizes. Tad, kad viņu sagūstīja, tad, kad pratināja, kad spīdzināja un tad, kad Ingūna pēdējo reizi redzēja gaismu, tā apspīdēja viņa ņirdzīgo seju. Viņa zināja, ka Olafam ir bail no viņas. Visi zināja, ka raganas pēdējo vēlēšanos ir jāpilda, citādi viņai bija ļaut atriebt savu nāvi saviem mocītājiem vēl pēc nāves. Šī paraža bija svēta.
-Saki, ko vēlies, bet tu zini, ka tavai vēlmei ir jābūt vienkāršai, lai to var izpildīt līdz tavai eksekūcijai,- Olafs neiebilda, bet viņa balss trīcēja. Viņam, kas bija spīdzinājis, nodevis un nonāvējis, bija bail no Ingūnas.
Viņa pie sevis pasmaidīja. Ingūna nebija ragana, bija tikai ērtāk likt viņam ticēt, ka viņa tā ir. Tāpat viņš zināja, ka lielākā daļa sieviešu nebija raganas. Tas viņam neko nenozīmēja. Bet no Ingūnas viņš patiesi baidījās. Viņš nēsāja līdzi vismaz desmit krustu un visādu amuletu, kā arī vienmēr palika pie pašām durvīm, lai gan Ingūnas žvadzināšana bija dzirdama tālu pāri lielajai cellei, kurā viņa bija ieslodzīta. Par celli to varēja nosaukt tikai tāpēc, ka Ingūna nezināja, cik īsti liela tā ir. Kad viņu šeit iemeta un pateica, ka gaismu viņa redzēs tikai tad, kad būs pienākusi pēdējā diena, viņa skatījās tikai uz gaismas apspīdēto Olafa seju.
-Es vēlos tikai malku silta ūdens...- Ingūna izdvesa, atmiņu nomocīta nemaz vairs nejusdamās varena.
Olafs iesmējās.
-To tu dabūsi, ragana. Tev laikam gribas sajust nedaudz siltuma vēl pēdējo reizi? Žēl, ka pie mums raganas nededzina, tad tev pietiktu laika sasildīties. Dažas nemaz nav pārdzīvojušas pārdomu laiku pazemē, šeit ziemās tiešām ir mazliet vēsi, bet tu jau laikam labi pieproti buršanas,- viņš ņirgājās.
Ingūna neko neatbildēja, tikai monotoni dauzīja riņķi pret ledaino akmens sienu. olafam bija taisnība - viņa tikai pēdējo reizi gribēja sajust siltumu. Kad sargs bija aizgājis, viņa saņēma savas aukstās plaukstas tā, it kā turētu siltu krūzi un pielika tās pie stingstošajām lūpām. Ārā bija ziema, sniegs un ledus, un Ingūna nezināja, kā bija spējusi izvilkt šos divus mēnešus. Viņa bija kaila un pat mati bija nodzīti, lai viņa nevarētu aiz tiem piesiet riņķi un žvadzināt no attāluma, pati pielavoties pie durvīm, kad viņai nesa ēdienu. No sākuma vēl bija rudens un nebija tik slikti, arī salmus žurkas vēl nebija savilkušas savās migās, bet pēdējā laikā bija neciešami auksts. Varbūt viņa bija izdzīvojusi pateicoties Olafa bailēm, viņš deva tai daudz ēdiena, pat diezgan ciešama, tikai viss bija auksts. Varbūt tas viņai deva iespēju izdzīvot.
Šobrīd tas viss vairs nebija svarīgi, drīz viņu pakārs, un viņa nonāks tur, kur nonāk visas sievietes, kas nebija raganas, bet bija kā tādas pakārtas. Ingūna gaidīja pēdējo siltuma pieskārienu.
Tur jau tas nāca, reizē ar gaismu. Ingūna vairs neko neredzēja, jo cieši aizmiedza sāpošās acis.. Viņa juta, ka tiek piecelta, juta aukstās rokas pie savas ledainās miesas, viņai uzmeta ledainu apģērba gabalu, un tad viņa to juta... vāri siltu krūzīti. Gandrīz pašas miesas temperatūrā.
-Dzer, ragana, savu silto malku ūdens. Tur bija maz, tu jau lūdzi tikai malku, krūze bija auksta un ceļš no virtuves tāls, bet tici man - kad es tur ielēju malku ūdens, tas bija pat ļoti silts,- Olafs smējās. -Mazliet siltāks par tevi jau tas būs un mans pienākums ir izpildīts. Tu būtu varējusi lūgt veselu krūzi, es būtu to tev devis, bet tava raganas gudrība lika man lūgt tikai vienu malku. Dzer to, ragana, un mirsti. -
Ingūna satvēra krūzīti ciešāk, censdamās sajust īstu siltumu. Nē, tā tur nebija. Arī ūdens, kas pieskārās lūpām bija tik tikko remdens. Viņai no tā sala vēl daudz vairāk kā no aukstā ūdens, ko viņai deva katru dienu.
Ingūna izdzēra savu remdeno ūdens malku un viņu satvēra daudzas rokas, vedot ārā no cietuma. Ārā spīdēja saule, bet Ingūna to neredzēja. Kā nemaņā viņa gāja līdzi saviem mocītājiem un domāja par to, ka dzīve jau galā. Un viņa saprata, ka vienmēr no tās bija gaidījusi tikai malku remdena ūdens. Viņa nekad nebija uzdrošinājusies palūgt krūzi silta piena. Ingūna vienmēr bija stāvējusi gaidot kaut ko mazu, baidoties noticēt kaut kam lielam. Kas viņai bija palicis, ko atcerēties?
Tikai viens remdens malks ūdens. Viņa vairs nepretojās. Nebija dēļ kā.

Diez no kurienes tieši radies izteiciens ''attapties pie sasistas siles''?
Man tas liekas tik tik tik interesanti..
Būt atvērtai un draudzīgai, censties nodibināt draudzības, kā nu es to māku, un saprast, ka patiesībā nav neviena paša, kam izstāstīt svarīgāko, tas ir diezgan... sasisti.
Attapties pie sasistām cerībām un ilūzijām ir diezgan... vienkārši sāpīgi, kāpēc meklēt skaistus apzīmējumus.
Cilvēkiem tiešām laikam nav ne vismazākās iespējas izbēgt no vientulības. Viens piedzimsti, viens nomirsti - tā ir tiesa, bet pa vidu jau it kā varētu cerēt uz kaut ko siltu un mīļu. Tomēr laikam jau tas nav iespējams.

Esot tāds izdegšanas sindroms. Tas laikam ir tad, kad cilvēks deg un deg, un vairs nav, kam degt. Nedegot jau cilvēks nevar dzīvot. Var vārgi gruzdēt, var liesmot, bet jādeg ir. Un, kad vairs nav, kam degt... kad viss jau ir sadedzis? Kas tad notiek?

Šodien viss ir skaidrs kā skaidravota ūdentiņis. Viss smuki plauktiņos, kārtīgi rindiņās. Protams, šī kārtība ir biedējoša un atzīt to, kas ir, ieliekot viskarstāk ilgoto kārbiņā ar uzrakstu: ''neiespējami murgi'', ir visai... skumjīgi, bet... kārtībai jābūt, nevar jau visu mūžu dzīvot bardakā un pūst pati sev miglu acīs.
Kā diez tas ir, vai neziņa tiešām ir ļaunākais, kas var būt? Atkarībā cik ilgi laikam.
Man neziņa ir tas pats, kas cerības, ilgas un patiesības novlcināšana, ko patiesībā izbaudīt nav iespējams, tikai izlikties, ka tu nezini rezultātu. Pašai visu sašķirot ir kā griezt pārāk dziļi savā miesā. Mazliet jau ir pat tīkami, bet pārāk dziļi... griežot pārāk dziļi savā iekšējā pasaulē nekad nav zināms, kad pārgriezīsi to galveno artēriju...

Miers...