Tas viss vienkārši nav taisnīgi. Es nemāku darīt pareizi. Es bēdājos par to, kā man nav, pārdzīvoju, ka man ir vēlu, nevis nekad, raudu par bedri, kuru citam izroku un cits arī iekrīt, nevēlos redzēt, ka solīts makā krīt gan un vispār nekādi nespēju sevi savākt. Tas ir briesmonīgi. Un visšausmīgāk ir tas, ka es sev solījos, ka tad, kad notiks TAS, tad es par to priecāšos, nevis raudāšu, ka TAS ir tikai man. Protams, atklāt sev TO ir skaisti, labāk kā visu laiku nonākt pie Šitā, Šamējā, Šitādā, Šā un Šitamējā, bet, lai vai cik TAS nebūtu skaists, tas tomēr dara ļoti daudz sāpju... |
|
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |