Runči.
Vot, man kaķīši patīk, i mazi, i lieli. Nu patīk man viņi. Bet runčus es ciest nevaru. Nu riebjas. Šaut vinjus visus...
Ķipa no rīta cepu karbonādes lai ir ko ēst Liepājā. Izcepu, bet zinkā- smird ta virtuve. Nu neko, atstāju logu vaļā un devos augšup spēlēt nīd fōr spīd andergraund divi. Diezgan kruta mazdiņa man tagad- nu prosta zver. Nu vo, spēlējos spēlējos, kamēr jūtu, ka auksti paliek. Iešu ka uzvilkt kko mugurā, kāpju pa trepēm lejā, un hujakts- iecērtās man degunā kodīgā runču mīzeļ smaka. Vēēē... ieeju virtuvē, un tas nekauņa vēl tur sēž, pārbijies mēģina cauri stiklam izskriet, tad metas uz ciu istabu- nu karoče es viņu dzenāju no mājas laukā kādas minūtes 3. Tas ir daudz.
Man pat žēlk vienā brīdī viņu palikās, jo viņš aiz bailēm visu laiku tā smagi kkur apsitās skriedams, krisdams... bet kad sajutu ožamo čuru atkal nāsī, ta tik nodomāju, ka viņš tos zilumus ir pelnījis.
Bļe, bet smird...
Un huj tu atradīsi kur viņš to šmuci uztaisījis...