kāpēc es esmu skumja?!
laabi.
tie iemesli ir zināmi.
toms - pārāk liels iemesls, jo es nespēju par viņu beigt domāt.
mana ģimene, tādas nav un nebūs. ūn tas mani padarījis skumju vienmēr, tikai tagad esmu bez kaut kādas fakingas maskas, kura man bija agrāk. es slēpos, izlikos, ka viss ir labi, bet nekas nav labi.
es neredzu jēgu dzīvot, nav jau tā, ka es gribētu sevi nogalināt, nē, tas ir zemiski, bet dzīvot ar ir nejēdzīgi, un tas ir debīli, kad nav nekāda mērķa, nekā, vienkārši tukšums.
pārējais it kā būtu sīkums. skola, nepatīkama atmosfēra mājās un tādas nesvarīgas, bet visnotaļ nomācošas lietas.

un neiet runa ne par kādu foršumu, daamn. aaa. bļāviens. jūs varat darīt, ko gribat, varat dejot, varat dauzīt galvu pret sienu, uzmākties garāmgājējiem, man taču pohuj, tas jau neietekmē jūs spicumu. pfff.

kas skolā bija slikts. it kā nekas. vismaz. pāris neforši skatieni un viss, bet es negribēju tur atrasties. negribēju. es pateicu, ka negribēju, bet es negāju prom, jo tas būtu pārāk īmoiski no manas puses. es gribēju palikt ar savām draudzenēm. es negribēju iet uz skolu. es vienkārši negribēju nevienu satikt, nevienu no turienes, es negribēju, lai mani atkal pārņem nožēla par to, ka pametu šo skolu.
negribēju.