mmm. es pat apmulsu.
bet ja tevi dēvē par īmo, tu par tādu kļūsti.
kāpēc man jājautrojas tad, kad negribās?
es esmu jautra tad, kad es esmu.
un ja uzspiež jautrību, tas nav forši.
un tas viekārši liek justies slikti.
un ja runa iet par anniju un katju, es negribēju satikt viņas, es negribēju iet uz otro vidusskolu, bet tas jums vienalga. ja izturējos savādāk, tad izskaidrojums manai rīcībai ir tāds, ka viņam mani par īmo nesauca. visādā gadījumā, šķiet, ka pārpratāt.
es negribēju dejot visu acu priekšā, es negribēju smieties par to, kas man smieklīgi nelikās. un ja pamanījāt, pēc 2. vidusskolas apmeklējuma.
vispār man trūkst argumentu, jo es nespēju izskaidrot.
nespēju un viss.
aplauzos un viss.
un mūziku es neklausos. šodien pēc ilga laika.
tā jau es visu laiku varētu kaut kā muļķīgi taisnoties, gari un muļķīgi, bet, šķiet, ka jums jau ir izstrādāta ideāla teorija, kuru es diemžēl atspēkot nevaru.