Restorāna ēdienkartē bija iekļauts kāds īpaši neveselīgs ēdiens. Bija pilnīgi skaidrs, ka lielākā sabiedrības daļa nosodīja šī ēdiena esamību ēdienkartē, tomēr tumšās un lietainās dienās vai īpaši skumjos un vientuļos vakaros atļāvās ar to mieloties. Ēdāji izbaudīja kumosu pēc kumosa. Lēnām košļājot aromātiskos maltītes gabaliņus un norijot ātrāk tos, kas izrādījās rūgtāki. Un rūgto bija daudz, tomēr dīvainā kārtā maltīte beigās vienmēr šķita garda. Aizliegta, bet garda. Tie, kuri biežāk mielojās ar šo kārumu, ar laiku saprata, ko tas nodara viņu miesai un arī garam, jo pārdomas un sirdsapziņas pārmetumi tos mocīja ļoti ilgi pēc tam, kad maltīte bija galā un it kā aimirsta. Lai gan patiesībā tās bija maltītes, ko nekad nevarēja aizmirst. Tās kā atraugas atgriezās nomodas murgos, lietainā vientulībā vai līdzīgos galdautos.