Un tad es atgūlos zālē. Āboliņa zieds kutināja kaklu, ausī klusi, vācot nektāru, dīca kamene. Es skatījos debesīs un vēroju mākoņus. Tie lēni plūda pa debesīm, mainot formu un izskatu. Tie peldēja viens otram pāri un garām. Un pēkšņi mans ķermenis pielija ar laimi. Tādu lielu un pūkainu kā mākoņi. Laimi par to, ka man ir zāle, kurā apgulties. Ka apkārt ir tik kluss, ka var dzirdēt kamenes. Ka man ir laiks vērot mākoņus. Ka man ir spējas novērtēt mākoņu skaistumu. Tāda milzīga laimība dzīvot.