pirmais
Čau, 21.gadsimt'! Čau, ciba, čau.
Dažkārt sāk likties, ka visi te apkārt mazliet jukuši, par daudz uzvilkti un nespēj tīri cilvēcīgi sadzīvot. Bet tad es paskatos un paklausos tālāk par savu degunu, un šķiet, ka ne man vienīgajai apkārt tā. Ne es vienīgā par to satraucos.
No otras puses - vai tas, ka 'visiem tā' padara to par normu?
Bet no trešās puses, es ielaižu iekšā kaķi, ielieku trauciņā ņammu un palaižu atpakaļ ārā. Mazliet apskaužu to mieru, neatkarību un distancētību. Lai gan kurš tad man to visu prieku liedz?
Un no ceturtās. Vai tad katrā pasaulē nav savas problēmas?