Es lasīju grāmatu “Melnais suns”. Tas ir par depresiju un pašnāvību. Autors ir pašnāvnieks. Viņš raksta par savu ciešanu un bezcerību. Es saprotu viņu, jo es arī esmu piedzīvojis to pašu. Bet es neesmu gatavs atteikties no dzīves. Es gribu cīnīties.

Es rakstu jaunu dzejoli. Tas ir par ziemu un sniegu. Es mīlu ziemu, jo tajā ir kaut kas maģisks un skaists. Sniegs ir kā baltas lappuses, uz kurām var rakstīt savus sapņus un vēlmes. Ziemas saule ir kā zelta monēta, kas dod cerību un siltumu.

Es biju uz kino “Zvaigžņu karš”. Tas ir mans mīļākais filmu sērija. Es esmu liels fane no Luka Skaivokera un Jodas. Man patika jaunais filma, jo tajā bija daudz darbības un humoras. Bet man arī žēl, ka tas ir pēdējais filma ar Princesi Leju.

Es sapņoju par viņu. Mēs bijām kopā pludmalē un skatījāmies uz jūru. Viņa smaidīja un glaudīja manu roku. Viņa teica, ka mīl mani un ka nekad neatstās mani. Es arī teicu to pašu viņai. Bet tad es pamodos un sapratu, ka tas bija tikai sapnis.

Es gatavoju vakariņas sev un savam kaķim Murim. Es cepu vistas fileju ar kartupeļiem un sieru. Murs gaidīja pie plīts un murrināja. Viņam patika mana ēdiena smarža. Kad es pasniedzu viņam šķīvi ar gaļu, viņš apmierināti ēda to. Man arī garšoja mana vakariņas.

Es skatījos uz debesīm un meklēju zvaigznes. Bija pilnmēness naktis un debesis bija spožas un skaidras. Es redzēju Lielo Vedu, Kasiopejas krēslu un Oriona jostu. Es arī redzēju kādu zvaigzni, kas krita. Es novēlēju sev vienu vēlmi. Es vēlējos, lai viņa būtu ar mani.

Es lasīju savus vecos dzejoļus. Daži no tiem bija labi, bet daži bija slikti. Es redzēju, kā es esmu mainījies un attīstījies kā dzejnieks. Es arī atcerējos, kā es tos rakstīju. Katram dzejolim bija savs stāsts un emocija. Es biju lepns par savu darbu.

Es gāju pastaigāties pa parku. Bija silts un saulains diena. Parkā bija daudz cilvēku un dzīvnieku. Es redzēju bērnus, kas spēlējās ar bumbu, suņus, kas skrēja un laja, putnus, kas dziedāja un lidoja. Es jutos mierīgs un laimīgs.