Lai kā arī būtu, diemžēl man nav lemts atgriezt to, kas ir bijis.
Diemžēl to apzināties un pieņemt ir divas ļoti tālas lietas.

Lai nu kā būtu ar mani, vismaz ir kāds, kam ir lemts atrast laimi.

Un man ir par vienu radinieku vairāk.

Šī, mans dārgais lasītāj, ir mana vājuma pils.

Ikdienā es nedrīkstu rādīt savu vājumu, man ir jābūt stipram, skaistam un radošam, jo es taču esmu uzvarētājs. Un uzvarētājiem vājums nepiestāv.

Nav lemts atrast cilvēku, kura priekšā Tu vari atļauties būt vājš.

Draugu priekšā Tu tāds nevari būt - tad draugiem sāks likties, ka Viņi ir pārāki. Bet draugu jau mums nevienam nav - mums ir tikai cilvēki, kuri izmanto mūs, vai kurus izmantojam mēs. Ja Tu esi vājš, Tu nespēsi izmantot nevienu, bet pats kļūsi par rotaļlietu.

Sievietei Tu nekad nedrīksti atklāt savu vājumu un šaubas - Viņām taču vajag uzvarētāju. Tāds skaists vāveres ritenis - Sievietēm riebjas, ka Viņām melo, bet patiesību uz jautājumu: "Pastāsti, kas Tevi nomāc.." Tu nevari nemelot.

Un tādēļ šī ir mana vājuma pils, mans slēpnis ikdienai.

Tā arī nav lemts, lai cik smieklīgi un bērnišķīgi skanētu, saprast, kādēļ tieši man nepiedod tās lietas, ko es redzu tiekam piedotas man apkārt esošajiem cilvēkiem.

Bet tā jau tas dzīvē notiek.

Vienīgais priekš kura ir jēga ko darīt esi Tu pats - gan rakstīt dzeju, dziesmas, gan ierakstus šādā te vietnē.

Runa mazāk par cilvēkiem, vairāk par attieksmi.
Jo redzi - nav lemts notikt tā, ka tas, kurš visniknāk cenšas, beigās uzvar. Parasti (parasti manā uztverē ir virs 90% - šī piebilde tādēļ, lai vēlāk nav grūti saprast šī vārda lietojumu) šis cilvēks ir visstulbākais, jo Viņam pašam pēdējam pielec, ka nav vērts.

Pietiekami ilgi esmu bijis pats stulbākais, tagad laiks izlikties, ka tāds neesmu.
Man šādas rotaļas vienmēr ir patikušas.

Tad nu lūgtum manā nolemtajā pasaulītē.

Kāpēc nolemtajā? Tādēļ, ka man ir tendence vēlēties un censties sasniegt lietas, kuras nav lemtas piepildījumam.

Dažkārt, kad palūkojos uz saviem draugiem, neviļus nodomāju: "Kādēļ gan man nav lemts piedzīvot tādu pakaļskraidīšanu, kādu izbauda viņi pēc savas meitenes pamešanas?".

Vai tiešām sievietēm tik ļoti patīk ka pret viņām izturas kā pret sūdiem?

Bet nav jau lemts saprast, vai tiešām mana problēma ir tajā, ka esmu pārāk jauks, vai tieši otrādāk - es esmu nejauks, bet pa savam.

Stulbi, bet laikam nav lemts iemācīties priecāties par citu cilvēku laimi, ja šī laime iet pret Tavām interesēm.

Nu nav man lemts atrast otras tādas kā Viņa.

Un reizi pa reizei, no rīta ieskatoties sejā kārtējai, iepriekšējā vakarā iepazītai jaunkundzei, es ieraugu Viņas vaibstus tajā aizmigušajā sejā man līdzās. Par spīti visam, tādos brīžos man gribas raudāt par to, ka nav lemts tā pamosties blakus Viņai.

Tas ir tik dīvaini - vienā brīdī Jūs ne uguns, ne ūdens nespēj šķirt, bet nākamajā brīdis ir zudis un vairs nav un nebūs lemts.

Dažreiz es atskatos atpakaļ savā, ar piedzīvojumiem visnotaļ bagātajā, dzīvē un secinu, ka ir taču tik ļoti daudz reižu, kad ir licies, ka nav lemts, bet pēc kāda laika brīža saproti, ka bija gan.

Tagad ir par vēlu.

TEV NEBŪS SAPRAST, KAD IR UN KAD NAV LEMTS.

Man nav lemts gūt piedošanu.

Nav vērts mēģināt runāt, ja nav lemts izdomāt, ko teikt.