Tu guli aiz sienas (burtiski), bet es vēlētos, lai Tu esi man līdzās. Aizmigusi. Tik vien, ne vairāk līdz Tu to sagribētu.

Bet..nav lemts.

Itkā jau apzinos, ka vērtīgāk ir laiku ieguldīt sevī, nevis citos cilvēkos, bet tā tiešām darīt, tas prasa pamatīgu piepūli.

Šodien nav lemts apjēgt, kā laiks var skriet tik aši.

Laikam jau nav lemts atmest grēcīgo domu kultivēšanu, lūkojoties uz Viņu.

Nav lemts saprast, kādēļ tie daži cilvēki, kurus uzskatīju par ļoti tuviem draugiem ir tā attālinājušies no manis.

Pilnībā pieļauju, ka vaina ir manī, bet nu nav lemts sagaidīt, ka es pārkāpšu pāri savam Ego un speršu pirmo soli kaut tik tālu, lai saprastu, kādēļ Viņi pat nemēīna ar mani runāt.

Laikam jau nav lemts sagaidīt, kad sāks ražot telefonus, kas neļauj zvanīt un nosūtīt sms, kamēr nav noskaidrots zvanītāja/sūtītāja alkohola daudzums asinīs.

Telefonu ar alkometru studijā!

Diemžēl nav lemts spēt laicīgi pievērties un nekritizēt to, ko patiesībā, lai arī negribi atzīt, dotajā brīdī nemaz nesaproti.
Jo sapratne nāk krietni vēlāk un tad gan ir riebīgi atcerēties.

Bet aizmirst jau nav lemts.

Man nav sanācis un laikam jau nav lemts iemācīties teikt vārdus, kas liek atgriezties, kas liek palikt un neaiziet.

Bet Tev gan būs ļauts un lemts mani sagraut.
Un tur jau nu man nav lemts neko mainīt...

Lai nu kā būtu, lai kur es reiz rastu mieru, ja vien tas ir iespējams, man nav lemts sagaidīt brīdi, kad atmiņas atkāpsies.
Un es aizmirsīšu Tevi.

Kā gan man iemācīties aizmirst dzīvot tikai Tev?
Laikam arī to man izdarīt nav lemts. Gluži kā atrast kādu, dzīvu cilvēku, kam es to visu gribētu izstāstīt un kurš pēc tam man nepārmestu dzīvošanu pagātnē?

Un te jau ir pie dirsas, cik labu izglītību Tev ir, cik labā darbā Tu strādā un vai Tev ir dzīvoklis Vecrīgā. Tieši otrādi - tad jau ir visgrūtāk atrast kādu, kas no sirds, bez mantkārīgām tieksmēm, vēlas būt Tev līdzās.

Un tieši tādēļ es nevaru aizmirst to meiteni tad, sen atpakaļ.
Bet Viņu turēt savās rokās man nav lemts vairs nekad.

Man nav lemts aizmirst un tas arī ir mans lielākais lāsts.

Un kādu dien es ļaušos tai domai, ar kuru jau kādu laiku dzīvoju..