Lai nu kā būtu, lai kur es reiz rastu mieru, ja vien tas ir iespējams, man nav lemts sagaidīt brīdi, kad atmiņas atkāpsies.
Un es aizmirsīšu Tevi.

Kā gan man iemācīties aizmirst dzīvot tikai Tev?
Laikam arī to man izdarīt nav lemts. Gluži kā atrast kādu, dzīvu cilvēku, kam es to visu gribētu izstāstīt un kurš pēc tam man nepārmestu dzīvošanu pagātnē?

Un te jau ir pie dirsas, cik labu izglītību Tev ir, cik labā darbā Tu strādā un vai Tev ir dzīvoklis Vecrīgā. Tieši otrādi - tad jau ir visgrūtāk atrast kādu, kas no sirds, bez mantkārīgām tieksmēm, vēlas būt Tev līdzās.

Un tieši tādēļ es nevaru aizmirst to meiteni tad, sen atpakaļ.
Bet Viņu turēt savās rokās man nav lemts vairs nekad.