cilvēks visu mūžu kaut ko vēlasai dzīve būtu pilnīga, kā teikt - laime pilnīga.
kārotās studijas, tīkamu darbu ar karjeras izaugsmes iespējām, izskatīgu, gudru un visādā ziņā lielisku otro pusīti.
tomēr nekad jau nav labi. profesors uz tevi ne tā skatīsies, lektore ieliks netaisnīgu vērtējumu, kolēģis uzkraus savus darbus, mīļotais nometīs zeķi vai pavadīs par daudz laika mazgājoties.

mani neskar neviena no šīm problēmām. mana dzīve ir izdevusies. atrasts ideālais vīrietis ar kuru vēlos pavadīt savu mūžu, esmu uz pareizā ceļa sākot universitātes gaitas un ar noteiktiem mērķiem karjerai.
un tad ir tāds - euuu, bet bail. ja nu vajadzētu citu studiju programmu, vai savādāku vīrieti. bet tas es saprotu, ka mana dzīve nav tik gara lai nebeidzami šaustītos, jo tā paliktu vecmeitās, bez labi atmaksāta darba vai ģimenes.
esmu attīstijusi ko nebijušu - bijību pret ko augstāku. pateicību pret radītāju. apziņu, ka esam tikai maziņi pikucīši kuri sevi uzskata par pasaules centru, kaut Dievs var atņemt mums elpu jebkurā sekundes simtdaļā.