paskatos uz sevi 2 gadus atpakaļ.
tad gadu atpakaļ.
pusgadu atpakaļ. vairs nepazīstu sevi.
šis ir viens no tiem pozitīvajiem rakstiem, jo neņemot vērā neaptveramo apmulsumu - es sāku palikt mierā ar sevi.
pēdējās 2 vai pat 3 nedēļas vispār ir bijis neaptverams posms.
kad tu esi tā tīnīte kurai patīk vīrieši un jebkāda veida apreibināšanās, tad dzīve un nākotne nešķiet tik svarīga.

kad pīpē no paraduma, dzer kompānijā un ar vīriešiem pinies zemā cieņas līmeņa dēļ - īsti jau neaptver.

bet brīdī kad saproti - esi atradusi cilvēku, kas mīl tādā veidā kā viņš. dot laimi, kas būs ilglaicīga un galu galā - manis pašas sintizēta - lai tā neizzūd pat ja viņš izzūd.
tad nu pieņēmām lēmumu. lai pierādītu patiesumu. cieņu. un ja būs lemts kas vairāk - liktenis tur novedīs.
nevēlos būt viņa haram un nevēlos viņu uzskatīt kā savu haram.

vēlos būt tīra. atbrīvoties no tā, kas piedzīvots. kaut vārdu nožēla patiesi negribu izmantot, neuzskatu ka izvēlējos pareizu ceļu iepriekš.