nedēļa 3
šovakar salūzu.
skatījos biļetes turp uz LV un atpakaļ, iedomājos cik ļoti ilgojos.
tad nu sākās histērija. raudu, punķojos, bet saprotu, ka nav pat ar ko parunāt, vismaz no tiem ko mīlu.
visiem ir savas dzīves un ja tā padomā, nevienam neesmu tā īsti vajadzīga, vismaz tik daudz, kā viņi man.
dažiem mans lietderības koeficients ir augstāks, dažiem vispār nav un runāju tik par tiem, kas mani mīl, vai vismaz tā saka.
tad nu sagaidīšu algu, uzrakstīšu iesniegumu un cerēšu, ka biļetes nepaliks vēl dārgākas, lai vismaz mani tur iekš mājām neaizmirst galīgi.
vismaz tiku pie vīna glāzes, kaut uz manu vēlmi šad tad panašķēties ar mazu, dārgu alu, tiek reaģēts asi un nosodoši.
vispār esmu jaunas dzīvesvietas un darbavietas meklējumos, kaut pagaidām ir tikai "varbūt ir pieejams" varianti. lētāk un vismaz tikai man.