Rīgas domei – azartspēļu atkarība
Rīgas domei – azartspēļu atkarība

Rīgas dome parūpējusies, lai topošās koncertzāles apmeklētājiem būtu alternatīvas izklaides iespējas, tajā pašā māju kvartālā, iespējams, nelikumīgi sniedzot atļauju jau trešās azartspēļu vietas atvēršanai.

Kad māju kvartālā, kurš tuvākajos gados solās kļūt par Rīgas intelektuālās kultūras smagsvaru pateicoties Gaismas pils un Melnās koncertzāles būvei, tika slēgts vienīgais pārtikas veikals, ar interesi gaidīju, kas būs vietā. Biju vairāk vai mazāk biju pārliecināta, ka tas būs kāds cits pārtikas veikals, ņemot vērā ēkas speciālo, veikalam atbilstošo plānojumu un faktu, ka tuvākajā apkārtnē pārtikas veikalu nav. Varbūt kazino, ironizējām ar draugiem - tas likās veiksmīgs joks, jo blakus ēkā jau ir viena spēļu zāle, savukārt turpat ap stūri – viesnīcā „Radison SAS” – kazino. Tomēr nepagāja ne pāris nedēļas, kad ēku rotāja balonu virtenes un uzraksts „laimētava”.

Ikdienā ejot garām trīs azartspēļu vietām, vienu cieši blakus otrai, prātā nāk divas domas – vai nu šo rajonu uzreiz pāri Daugavai paredzēts veidot kā īpašu azartspēļu rajonu, vietējo Lasvegasu, kontrastā „snobiskajām bibliotēkas un koncertzāles celtnēm”, vai arī spēļu zāles ir izaicinošs Rīgas domes korumpētības pierādījums.

Cigaretes, alkohols, azartspēles – tie ir tādi vispāratzītie sabiedrības grēciņi, par kuriem nu jau arī Latvijā valda vienota izpratne – aizliegt ir tā kā neiespējami, ierobežot - nepieciešami. Turklāt aizliegšanu neiespējamu padara ne jau bieži vien izmantotais arguments par naudu, ko ar paaugstināto nodokļu likmi budžetā ienes „sliktie biznesi”, bet drīzāk ar liberālās domas ētisko aspektu – ja mēs uzskatām cilvēku par domājošu būtni, tad nav iespējam no viņa ceļa aizvākt visas potenciāli sliktās izvēles iespējas, īpaši, ņemot vērā, ka vēl joprojām ir indivīdi, kas ar tiem visiem trijiem māk apieties, neradot būtisku kaitējumu sev, apkārtējiem un valsts ekonomikai. Lai pasargātu visu sabiedrības locekļu intereses – „prātīgo” indivīdu, kas azartspēlēs saskata racionālu izklaidi un „vājo” indivīdu, kuriem azartspēļu spēlēšana var pāraugt atkarībā (t.i., viņi jāpasargā paši no sevis), viens no vispārpieņemtiem risinājumiem ir veidot atsevišķas teritorijas, kurās koncentrējas azartspēļu iespējas ar domu – prātīgais mērķtiecīgi atnāks uz spēļu paradīzi, bet vājajam nebūs ikdienas ceļā no darba mājup jāskata 4-5 spēļu zāles.

Tas, ka azartspēles strauji okupē visdažādākās Rīgas vietas, šķiet īpaši zīmīgi kontekstā ar stingrajiem smēķēšanas ierobežojumiem – savelkot lokus 10 metru rādiusā ap pašvaldību vai valsts iestādēm, šķiet, piemēram, no Vecrīgas smēķēt jābrauc uz Zolitūdi. Kā redzams, nekādus masu nemierus tas nav izraisījis, vien pārspriedumus par smēķētāju tiesību neievērošanu, kam, iespējams, dažos aspektos var piekrist. Nākotnē šādi aizliegumi, visticamāk, gaidāmi visā Eiropas Savienībā un ir apbrīnojami (apsveicami), ka Latvija ir pasteigusies būt priekšzīmīga, tomēr kontekstā ar liberālo attieksmi pret azartspēļu vietām, šie drastiski aizliegumi izskatās liekulīgi komiski.

Te vietā norādīt, ka ar nelielu izņēmumu – no 2006.gada 1.janvāra līdz 2006.gada 4. jūlijam – par azartspēļu vietu atļaušanu ir lēmušas pašvaldības, savukārt par priekšzīmīgo smēķēšanas likumu ir parūpējies mūsu parlaments. Turklāt Rīgas pašvaldība ir pacentusies atļaujas spēļu zāļu un kazino atvēršanai izsniegt arī tajos 7 mēnešos, kad tas pašvaldībām bija liegts – tā sacīt, nevarēja nociesties...

Ir uzkrītoši, ka Rīga nesteidzas sakārtot azartspēļu jautājumu – par to, ka azartspēļu vietas būtu jānovirza uz vienu vai vairākiem pilsētas rajoniem, tiek runāts jau sen. Bet reālā rīcība novilcināta pietiekami ilgi, lai visi, kas to vēlas savas spēļu zāles atvērtu arī potenciāli slēgtajās zonās. Sākot ar 2005. gada 2.aprīli Rīgas domes pieņemtie noteikumi liedz organizēt azartspēles Rīgas vēsturiskajā centrā, Mežaparkā un daudzstāvu, mazstāvu daudzdzīvokļu namos un to teritorijās. Tikai pāris mēnešu vēlāk Rīga nolemj aizliegt organizēt azartspēles visā Rīgas teritorijā, izņemot atsevišķas lielo viesnīcu teritorijas. Tomēr jebkuri Rīgas domes izvirzītie ierobežojumi var izrādīties tikai iluzori – jau atvērtajām spēļu zālēm un kazino tiek dots trīs gadu ilgs laiks, lai beigtu darbību „aizliegtajās” zonās, bet Rīgas domes kontekstā trīs gadus ilgs laiks nozīmē vēl kādus 2-3 grozījumus noteikumos un principos. Sistēma noslīpēta – vienubrīd aizliegt spēļu zālēs vispār, veidojot pozitīvu PR vajadzīgajā brīdī, tad, pirms trīs gadu termiņa beigām īslaicīgi atļaut, lai daļu grāmatnīcu un pārtikas veikalu pārņem spēļu automātu īpašnieki, tad atkal aizliegt un piešķirt trīs gadu pārejas termiņu...utt. Jo kā lai citādi izskaidro faktu, ka ievadā aprakstītā laimētava Kuģu ielā 22 atvērta 2006.gada nogalē – laikā, kad Rīgas domes izdotie normatīvie akti pieļauj kazino un spēļu zāļu ierīkošanu tikai atsevišķās viesnīcās?

publicets delfos, links vairs nav atrodams