Maira Dobele. Nepareizas dzīves skola. Liels un mazs, 2008

Bērnu grāmatu rakstniecībā gan Liels un mazs, gan citas izdevniecības ir veiksmīgi iekustinājušas oriģināldarbu lavīnu, taču pusaudžiem adresēto grāmatu plaukti vēl joprojām smagumā neieliecas un pārsvarā tiek pildīti ar tulkojumiem, nevis latviešu autoru darbiem. Nav brīnums — pusaudži ar savu kategoriskumu, hiperjūtīgumu un dažkārt jūtīguma trūkumu, ar saasināto dzīves, taisnīguma un stilīguma izjūtu nav tā vieglākā auditorija, ko uzrunāt. Mairas Dobeles Nepareizas dzīves skola ir mēģinājums runāt ar pusaudzi, un tajā ir daži āķi, uz kuriem uzķerties.

Kā dzīvē

Nepareizas dzīves skola ielūkojas kādas pusaudzes ikdienā — deviņi stāsti no padsmitgadīgas Mētras dzīves. Mētra dzīvo normālā Latvijas mazpilsētā, viņa nav ne teicamniece, ne dzīves pabērns, viņa ir normāla meitene ar gaišu galvu, bet savu daļu slinkuma un pusaudža asuma. Arī ar savu sāpi — Mētra nesen autoavārijā zaudējusi tēti, kas līdz ar to kļuvis par pārspīlēti gaišu un pozitīvu tēlu meitenes atmiņās, pretstatā ar saviem pārdzīvojumiem it kā aizņemtajai mammai. Tomēr pārdomas par skumjo notikumi, lai arī ir klātesošas vairākās epizodēs, ir salīdzinoši neuzkrītošas un nedramatizētas.

Mētras vasaras laiku īsina kaimiņzēns Gints un brālēns Mareks. Gints ir pāris gadu vecāks, izskatīgs, dažreiz aizbildniecisks, citreiz — noraidošs un viegli aizkaitināms. Gints ir no tiem, kas dzimuši veikt varoņdarbus, riskēt un patikt meitenēm. Mētras brālēns Mareks, rīdzinieks, kurš vasaras pavada pie Mētras, gluži otrādi — ir vairāk pakaļskrējējs un pakaļdarītājs, bet ne tāpēc, ka gļēvs vai neizdarīgs, vienkārši tāpēc, ka jaunāks un bez mazpilsētas rūdījuma.

Stāsti nav pasakas un fantāzijas, tās ir ikdienišķas, nesamākslotas situācijas ar savu devu jocīgā, mulsinošā, skumjā un priecīgā. Viss tiek stāstīts autores vecmodīgi krāšņajā valodā, kas noteikti nav stilīga Dienvidparka multfilmu valoda, taču tajā pašā laikā ir dzīva — turpat blakus ir gan sacenšanās buļļa pautiņu turēšanā (ar mobilo uzņemot laiku, kura bullītis ilgāk noturēsies neizkustējies), gan vakara saziņa skaipā. Mētras pasaulē gan "vējš muļļā dārzu. Smagajos jumta dakstiņos ieķēries klauvējas sienas vītenis", gan Gintam "olas atsals no gaidīšanas", gan mātei pasprūk vārdiņš "dirsa" par izkritušajām un sašķīdušajām vistu olām. Redaktore (I.Zandere) un korektore (G.Kalniņa) nav aizrāvušās, piemēram, ar vārda "nafig" svītrošanu vai kursīvā likšanu, tāpat arī klasesbiedrs tiek nolamāts par "pediņu", nevis par "idiņu", kā tas tiktu darīts pirms gadiem desmit.

Un tieši šī necimperlēšanās ne ar valodu, ne notikumiem — rakstīšana par dzīvi, kāda tā ir (lai cik banāli šāds koncepts arī neskanētu), tieši tā padara Nepareizas dzīves skolu par grāmatu, ko var izlasīt vienā rāvienā un kas iedzīvina pusaudža dzīves sajūtas, ko negribas dalīt un pārrunāt ar kādu. Tāpēc sanāk pašterapija ar grāmatu.

Veikli likta mozaīka

Grāmatu veido deviņi stāsti, taču izlasīti vienā rāvienā, tie atstāj garstāsta sajūtu. Izņemot klupienu starp pirmspēdējo un pēdējo stāstu, kurā Gints, viens no galvenajiem grāmatas tēliem, pēkšņi izrādās sociālās rehabilitācijas centra pacients, pirms vēl lasītājs pamanījis Ginta nozušanu no Mētras ikdienas.

Būtiskas ir Anetes Meleces ilustrācijas, vispirms jau tāpēc, ka ir vērtīgas pašas par sevi — zīmētas, līmētas, gleznotas un ieskenētas, tās kļūst par ilgi pētāmām kolāžām. Turklāt A.Meleces radītie tēli ir asprātīgi un gaiši, gluži nemanāmi piešķirot vieglumu diezgan skumīgi nopietnajām noskaņām stāstos. Vienīgā mākslinieciski nepraktiskā detaļa izrādās vāks ar izgriezto nosaukumu, kas ātri vien noplīst pat jau pārauguša pusaudža somā.

Nepareizas dzīves skola var kļūt labs palīgs savas normālības/nenormālības meklējumos kādai meitenei pusaudzes gados. Iespējams, par to neuzzināt ne autorei, ne padsmitnieces mātei, jo par grāmatu tiks vienkārši pusaudziski novilkts "normāāāla", pat ja tā ar aizrautību pārlasīta divreiz.
http://www.diena.lv/lat/izklaide/kd/beidzot-kaut-kas-hiperjutigajiem