Tikai manos sapņos okeāna vilnis atkal ir tik milzīgs, ka pāri redzēt nav iespējmas.
"Tas nekas!" es kliedzu pret milzīgo ūdens sienu. Metos tajā iekšā. Dīvaini, bet šim vilnim nav svara, nav slapjuma. Šim vilnim es iztriecos cauri kā zirnekļa tīklam, bet otrā pusē ir okeāns, zaļganzilā krāsā,pavisam mierīgs. Tāda dīvaina jušana it kā neviena pati dzīva radība nav nekur sastopama.
Nav vēja.
Peldu bezapstājas, man nepietrūkst spēka,tikai nekādi nevar aizsniegt horizontu. "Es stāvu uz vietas?"
Nekas nemainās...