No otras puses, ir lietas un cilvēki, kas un kuri liek smaidīt un priecāties par spīti apjukumam un laika trūkumam. 

Pietrūkst kvalitātes, jo spiests tiek uz kvantitāti. Es labprāt iedziļinātos, labprāt pētītu un censtos iegūt plašāku izpratni. Bet te jau, aiztaisi durtiņas un aizmirsti, kas aiz tām stāv, jo jāver nākamās. Man ar to nepietiek, mani tas neapmierna, bet esi nonācis vāveres ritenī un apstāties ir ļoti grūti, lai arī gribēšana izkāpt ir liela. 

Par augšanu. Pirms diviem gadiem mana attīstība bija krietni lielāka. Tagad ir par daudz nevajadzīgu emociju. Var jau būt arī žēloju sevi. Atskatoties šķiet, ka reizēm ir bijis pat smagāk un esmu spējusi tikt galā, bet var jau būt tā ir tikai ilūzija. 

Lūzuma punkts. Izsmēlums. Vienalga kā to nosaukt. Neizbēgams bija. Jautājums vai esmu sasniegusi bedres dibenu vai vēl krītu? 

Tomēr gribas domāt pozitīvi. 

Reizēm pārsteidz cilvēku ģenialitāte. Idejas kā mājas un mind-blowing vīzijas. Tādas gadiem ejot nepaliek vecas, tām vērtība tikai pieaug. 

Vajag vēl pienesmumu. Kaut vienu stundu dienā, kad varu veltīt sev un savai izaugsmei!