Garastāvoklis:	confused
Mūzika:	30 seconds to mars - R-Evolve

21.06.10

Nē! Šādi vairs nevar. Pirmais vasaras mēnesis jau ir gandrīz beidzies un es neko neesmu iesākusi no iecerētā. Turpretī notiek viss kas cits, neparedzēts un tik haotiski, kad es vēl nemaz neesmu atkopusies no viena murga, kad esi jau ierauts citā. Galva griežas. Izskatās, ka lielākā daļa vasaras ir norakstīta tam, ka man sevi atkal būs jāpiekaļ šitamējai ierīcei, kuru es jau sāku neieredzēt kaut vai tā iemesla dēļ, ka es tai jau esmu piekalta visu gadu un nedzīvojos pa āru tikpat kā nemaz. Nē, tā nav vasara, kas man bija padomā. Es nemaz nezinu vai man šitas viss ir tik ļoti svarīgs, lai es kurinātu savas jau tā nomocītās smadzenes. Tajā pat laikā mani mēdz pārņemt dusmas par lietām, kuras es nevaru ietekmēt, kuras nenotiek pēc mana prāta, kaut vai pat vismuļķīgākās sadzīves lietas un tas jau vien ir rādītājs, ka nekas nav tā kā vajag nedz iekšēji nedz ārēji, nedz kā savādāk. Es tā nevaru. Man ir sajūta, ka es smoku no lietām, kuras es nevaru pateikt, kuras neviens nesaprastu, kuras varbūt pat ir savtīgas vai galīgi nesakarīgas normāliem cilvēkiem. Man nav  vairs tāda miera sajūtas, man nav drošības sajūtas, es jūtos kā iespiesta stūrī. Šobrīd es varu uzsprāgt no dajebkā.

Vienīgais ko es redzu kā risinājumu - aiziet no visa vismaz uz nedēļu, pazust kaut kur nebūt prom no visiem. Ja vien būtu kur. Manā telpā ir par daudz cilvēku, par daudz.