Vasara ir gandrīz galā. Tā vien šķiet, ka tā pagājusi gaidot. Gaidot rezultātus, gaidot pasākumus, gaidot, kad notiks kas interesants vai aizraujošs. Un tikai tagad, es saprotu, ka varēju vairāk izdarīt, ja nebūtu gaidījusi, ja būtu pati rīkojusies. Var jau būt, ka es visu varu vēl paspēt novelt uz to, ka manā galvā bija liels mudžeklis neatbildētu jautājumu, kurus vajadzēja lēnām šķetināt, lai pēc tam kaut ko varētu galā arī saprast. Jau tikai tagad vien es atkal gaidu, kad varēšu beidzot ķerties pie darba, pie mācībām, pie visādām lietām, kuras mani tā vilina. Es negribu gaidīt, es gribu, lai visu laiku man būtu ko darīt, visu laiku kaut kas, kas dara prieku un es gribu dalīties ar prieku. Un tad man šķiet, ka visi citi ir pārāk aizņemti, lai es ar viņiem varētu dalīties priekā. Tur es neko nevaru padarīt. Tad es atkal jūtos, kā pamesta, atstāta bez gaismas tumsā, jo es bez cilvēkiem nevaru. Kā viņi to spēj? Ne vienmēr viss notiek pēc mana prāta un tad es esmu nedaudz greizsirdīga, dusmīga un vīlusies, es gribu pārvarēt šo barjeru, kas mani attur no prieka vienatnē, no visaptverošas miera un mīlestības sajūtas sirdī. Tur kāds cenšās man uzlikt savu smago roku uz pleca, bet nē, es neļaušos tikt nospiesta pie zemes.