Reizēm jūtos kā paralizēta. Nespēju neko padarīt, kaut esmu stingri apņēmusies, ka tas, tas un tas jāpadara. Gribas bēgt, laisties lapās, bet nekas nesanāk. Viss ir kā aplī. Gribas, lai līst lietus. Nē, nevis tāds auksts, pelēks un drūms lietus, bet gan silts, smaržojos vasaras lietus, kurā gribas izmērcēties slapjai līdz ādai. Gribas apzināties mirkli, esamību. Gribas saprast domas. Viss ir vienā mudžeklī.
Rīt eju skriet uz stadionu, līdz nakamajai 4dienai, jabūt formā, lai varu noskriet 1600 pēc tam nestutējot kātus pret sauli.