Tas ir kaut kā dīvaini, cik ļoti es tomēr cenšos sevi saudzēt. Neapzināti. Ko domā viņi un kas notiks, ja es tā izdarīšu? Nē, nav nozīmes ko domā citi, ja es rīkojos tā vai savādāk. "Fuck jazz and fuck war too" Un tik pat labi es varu pateikt - Fuck them all! Es gribu priecāties par dzīvi, nevis domāt par to cik sasodīts...am..nu vai zinies...kīze...bet viņi domās - muļķības! Pašiem viņiem kaut kas nav. Vai cilvēki nebija laimīgi skraidot apkārt apkārušies ādas gabalu un bomi rokās? Taču bija.

Es arī girbētu vecu māju meža vidū vai purva, kuru varētu atjaunot un kur varētu dzīvoties kā pašiem labpatīk. Audzēt visu pati un mierīgi bez steigas dzīvot savu dzīvi.