Jau vakar sāku lasīt "Krēslu" un tas savā ziņā manu prātu atkal aizveda citajā pasaulē. Atcerējos kaut ko tādu, ko biju izmetusi no prāta. Es taču biju iesākusi rakstīt savu stāstu... gāju gulēt ar domu, ka tas obligāti jāpārlasa, ko tad arī šodien izdarīju. Man atkal radās vēlme rakstīt, turpināt jau iesākto stāstu, kurš, pēc manām domām, ir diezgan orģināls, lai gan var just tā laika ietekmi un galvenais varonis noteikti tagad izklausītos savādāks un pieņemtu savādākus lēmumus, un tas jau laikam ir loģiski, jo es tomēr esmu pamatīgi izmanījusies savā domāšanā.
Ja man jāizsaka savs viedoklis par "Krēslu" tad....dievinu ideju, neko tādu nekad nebiju ne skatījusies, ne lasījusi, dievinu visu tajā.