"Mieru, tikai mieru!" jāsaka kā Karlesonam. Pēdējā laikā man atkal pietrūkst pacietības un es spēju aši aizsvilties, bet ja man uznāk tāda vēlme kādam pateikt ģīmī visu kas vien ir uz sirds un vēl vairāk, es tikpat aši apgriežos uz papēža un dodos tā patālāk, lai neciestu ne es, ne tas cilvēks.
I wish I could do better than that, but that's all I can, sorry.
Vēl es nevaru ciest, ka ja es izlieku ārā sevi visu un vēl bišķīt, bet tev pasaka, ka nemaz necenties. Tad man vnk gribas iekraut pa feisu tā ka vairs neceļas vai vispār rokas nolaižās un neko negribas darīt.
Nākamā nedēļa...cerams, ka tad man sanāks vairāk laika, ko veltīt sev un savām lietām.
Dejošana, es ceru, ka līdz nākamajam treniņam es būšu noslīpējusi arī tos it kā "mazos" sīkumiņus un Edgars redzēs, ka es tomēr mājās negurķojos un neslinkoju, bet arī kaut ko daru.
Un jā...es dejoju tikai sev un es gribu tikt uz Ziemassvētku pasākumu un uzstāties ar abām man piešķirtajām dejām.
Nepatika gan man tas, kā Kristapiņš (viens no mūsu grupas dejotājiem)deklamē, ka mēs necenšoties un, ka mums nav enerģijas. Pats nav nekāds ideālais! Atļaušos piebilst, ka mēs dejojam tikai 3 mēnešus un no mums prasīt, lai visi sinhroni un precīzi visu izpilda ir diezgan....pat nezinu kādu vārdu piemērot.

Mamutiņa Ziemassvētkus gaidu ar nepacietību :)