Iztukšīts.
Pēdējā jūtos kā robotiņš, kam tek baterijas šķidrums. Vēl tikai viena n..nn..nnnedēļa.
Jūs drošvien varat iedomāties cik ļoti man tagad gribas gulēt, iebāzt galvu smiltīs kā strausam, aizteleportēties uz citu, rāmāku vietiņu.
Kāpēc cilvēkiem radies priekštats, ka uz manis var izlādēt visu savu negatīvo? Kas viņi domā, esmu no dzelzbetona?
Reizēm tiešām uznāk gruzons, kad visus gribas pasūtīt d$t, uzlikt grozonīgu mūziku un gruzīties tālāk :D tikai nelaime tāda, ka tas nepalīdz.
Tiku pāri emocionālajai krīzei divu dienu garumā, pārāk daudz bija sakrājies. Jāsaka tiku galā visai veiksmīgi.
Oktobrī atkal braukšu uz Norvēģiju, gribu redzēt jauno Operu, sastikt veco tollīti Bjornu un jā, būs labi, es jau tagad zinu.
Par spīti visiem krāmiem, stresam, pilnīgam nespēkam un kreativitātes trūkumam, es vēl spēju paskatīties uz visu no gaišās puses un ejot mājā no skolas aiz priekiem palekties ļaužu pūļa vidū un smaidīt līdz ausēm.
Drīz drīz es būšu atkal brīva un tad jūs redzēsiest!
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: