Tāda maģiska, neaprakstāma prieka sajūta saprotot un jūtot sevi kā sevi un nevienu citu.
Spēlējoties un niekojoties ap visādiem sīkumiem un sīkajām lietiņām, rokoties un meklējot jaunu mūziku ko klausīties un palēnām apzināties, kas tad īsti man patīk. Ne tikai mūzikā, cilvēkos, lietās, it visā.
Es mīlu savu pasauli un to kā es to redzu un ko vēlos tajā ieraudzīt. Manā pasaulē nekas nešķiet vienkārši garlaicīgs un nepieņemams, manā pasaulē viss ir priecīgs un aizraujšs, jo es tā vēlos skatīties uz lietām, mana izvēle tā skatīties. Brīnumaini.
Savējie saprastu no pirmā acu uzmetiena, svešie izbrīnā uzrauc uzaci vai kā citādi parāda savu nesaprašanu.
Man reizēm ir tik jautri vērot visus kā caur stikla akvāriju, neviens man klāt neitiek ja vien tā izvēlos.
Cilvēki ir tik interesantas būtnes. Patīk novērot viņus tā, ka viņi nepamana.