Iekšā atkal ir tā divaini nenosakāmā mistiskā sajūta. Tā nav nekas slikts, pat drīzāk kaut kas, kas liek atplaukt plašam smaidam. Tāda rodas tikai, tad kad klausos filmas Solaris OST...tajā mūzikā nenoliedzami ir kaut kas, kaut kas tāds, kas man ir vajadzīgs, kas liek justies tā...tā dīvaini...atmiņas par vasaru un Solaris lasīšanu, Solaris...kāda tā izskatījās man, es gribu atkal pārlasīt, atkal atcerēties.
Es gribu būt atkal tur, pie milzu okeāna, kas mainās katru sekundi...pie šī kusējošā dzīvā milža, kas spēlējas ar visu cilvēcisko būtņu prātiem...