Uz palodzes staav mammas miiljaakaa pukje - hiacinte. Dievinu to kaa taa smarzho. Shii smarzha man atgaadina, ka driiz buus pavasaris. Laiks kljuus siltaaks un gaiss buus pavasariigs,arii eksaameni nebuus taalu. Parastais satraukums pirms tiem. Skolotaaji kladzinaas kaa tadi papagailji. Domas nebuus viegli notureet pie maaciibaam. Pulkstenis steigsies, nezheelojot nevienu, kas veeleetos veel briidi atelpas. Es zinu, ka man tas buus iipash laiks. Mati buus vienaa mudzheklii, kaa parasti, kad uztraucos paarlieku daudz. Es zinu arii to, ka peec taa visa man buus taads miers, kaads ir tikai peec labi padariita darba. Un briiviiba, kaa bez taas?!