Man vieglāk ir aprakstīt sukmjas un savas pelēkās ēzelīša domas, jo tas ir tas ko vislabāk esmu iepazinusi. Sāpes, skumjas, dusmas. Bet tagad es jau ilgāku laiku apsēžos pie cibas lapām ar domu, ka kaut kas būtu jāuzraksata, bet nespēju, jo neprotu aprakstīt to kā jūtos, bet es tomēr mēģināšu...
Tās visnotaļ nav skumjas un dusmas, tas ir pavisam kas cits. Kas skaists un neaprakstāms vārdiem.
Es jūtos izcili, smaids laikam ir tas ko manā sejā vivairāk var redzēt un pat ja mana seja negrib rādīt šo smaida izteiksim, manī kaut kas smaida.
Nu jā, reizēm gan manī vēl uzplaiksnī kāda dusmu šalts, bet tas pāriet pēc piecām minūtēm un pagaist kā nebijis (dusmojos tikai, tad, ja kaut kas uz mirkli nav kārtībā)
Es tagad dzīvoju pēc principa enjoy the moment! Lieb Die sekunde! Take fun! Feel free!
Dzīve ir tik skaista, ja pieturās pie šī principa and thats how I want to live!!!