īstenībā, gribas uzrakstīt ļoti daudz. To, cik patiesībā ļoti cīnos ar sevi,lai smaidītu. varbūt ka esmu, bet parasti jau liekas,ka neesmu pelnījusi ne tādu attieksmi, ne izturēšanos.
es nezinu,nkāpēc tik ļoti sāp nenovērtēšana. Principā, nevajadzētu būt tik traki, ja jau ir pašvērtējums pietiekamā līmenī. acīmredzot, ir svarīgs cilvēka viedoklis, ir svarīgi, lai patīc. viņš gan nesaprot, ka, ja vien es varētu, es darītu vairāk.
bieži esmu uzrakstījusi visu kas sāp un nodzēsusi-lai nekrājas un vēlāk nesāp. dažreiz gan paslīd pirkstiņš un nospiežas enter. varbūt ir labi,ka krājas šis viss. tikai un vienīi priekš manis. bet kā izskatās, vēl nekas no šī nav bijusi kā mācība.
nezinu kāpēc tieši es šajā visā jūtos lieka. jūtos tā, it kā vajadzētu paiet vienkārši malā. varbūt tas ar laiku arī būs jādara, jo ikviens vēlas justies mīlēts, drošībā, aprūpēts, saudzēts un ikvienam vajag otru, kas vienmēŗ būs blakus un īpašs tieši tev.
es nezinu, vai esmu saņēmusi patiesās jūtas visu so adu laikā. iespējams. bet pēdējās rīcības rāda ko pretēju. žēl, ka es iepriekš to nepamanīju, jo tā taču ir bijis visu laiku.
patiesās jūtas es redzu kur citur. un patiešām pastāv tāda sajūta, kad sāp sirds nejau morāli, bet reāli fiziski. tādos brīžos liekas, ka sāpes ir visur-kājās rokās,visos muskuļos.
cik labi dažreiz ir nezināt, un ir labi, ka nezinu, kas sekos rīt, ko teiks rīt un ko darīs.
interesanta situācija, kad vienam sāp, bet otram ir vienalga.