Pirms svētkiem viņa ir satraukta un, priecīga, priecīga, Viņa cenšas cep, vāra, pērk, grezno, poš. Tomēr kaut kas nesanāk, kaut kas nav tā. Rasols ir lielos gabalos, cepumi, pēc pašsadomātas receptes tādi, ka zobus var nolauzt, glāzes ar mīļu roku pirkstu nospiedumiem. Galds izrotāts ar plastmasas un māla mantiņām, nav aizmirsts pat Latvijas karogs. Viņā gaida ciemiņus saposusies sarkanrozā mežģīņu auduma kostīmā, bet ciemiņi nenāk. Tomēr, ir, ir zvans pie durvīm un ciemiņi ir klāt, daži. Viņi ir mīlīgi, laipni, atnes dāvanas, par kurām mājasmāte izrāda vētrainu priekšu, paknakstās ap ēdienu, bet pāriplūstošas sirsnības appludināti uzturas ilgāk, nekā paredzējuši, bet sarunas nevedas, jebkuram teikumam pa vidu ar izsaucieniem un replikām spraucas iekšā jubilāre, jātaisās prom, atā, atā, visu mīļu. Viņi aiziet prom gandarīti par savu uzupurēšanos, nav jau nekāds joks iet ciemos pie garīgi slima cilvēka.