Tad, kad viņā vairs nerunāja tikai līdzībās, bet sāka tā, kā jau mēs visi pa tiešo, viņš viņai pajautāja: "Vai atceries, pirmais, ko tu man prasīji, vai man nav astes?" Bailīgi pajautāja. Ja nu jautājums atrauj vaļā zemapziņas bezdibeņus, ja nu viņa neko neatceras, labāk tad lai neatceras.
Viņa pasmaidīja. Kautrīgi un izaicinoši reizē.
"Atceros. Es visu atceros. Bet ne vienmēr atdzīstos. Aste ir domāta līdzsvaram. Man bija bailes, ka Tev nav astes, nav līdzsvara, nav atbalsta un tā..."
"Bet tagad nav bailes?"
"Tagad nav."
"Tad tagad man ir aste?"