Kaut kur zied ķirši.
Es ienesos palātā, smaržojot pēc svaiga gaisa un brīvībās.
-Tev negadījās dzirdēt, ko par mani runā kolēģi?,- čurnot uz gultas malas,bailīgi vaicāja Helmuts.
- Gadījās. Tu esi baigi nojūdzies un, ja tu gadījumā zvanot un sakot, ka zied ķirši, tad esot jāatbild - jā, jā.
Helmuts sakņupa vēl vairāk.
- Bet zini, salīdzinājums gan viņiem nav izdevies. Tikai viņu šaurajās pasaulītēs ķirši nezied. Padomā, vienmēr kaut kur uz pasaules zied ķirši.
Helmuts piecēlās un piegāja pie loga, kuru lietu lāšu raksts bija noklājis tik sistemātiski, it kā mākoņos būtu ievadīta komanda - random.
-Vienmēr kaut kur zied ķirši, - viņš nočukstēja un sāka smaidīt.