vientulība masu sarīkojumos.

16.3.08 21:50

cik ļoti man netīk tās reizes,kad wikipedia ir vienīgā,kur atrodu kādu konkrētu nepieciešamo informāciju. informāciju bez jelkādām referencēm,bet kas tomēr izklausās ļoti ticama un pareiza. kā lai nu referencēju es? wikipediju nevar referencēt, un mānīties man negribas.

vēl man netīk nodot eseju pēc deadline. šī būs pati pēdējā reize ever, to es sev svēti apsolu.

netīk weekendu pavadīt savā istabiņā, centienos rakstīt, apziņā,ka tie tavi daži draugi ir jau projām, mājās, bet tu te viens vēl sēdi un skumsti, un centies rakstīt. un netīk drūmais laiks aiz loga,kas iekšējo sajūtu padara vēl drūmāku.
netīk savs pārlieku lielais slinkums, nespēja saņemties,kad vajag. (pie manas nerakstīšanas šeit arī tas pats slinkums vainojams)

netīk dzirdēt aiz loga koferu-ritenīšu skaņu uz asfalta un lidmašīnu rūkoņu.
netīk,ka virtuvē man vairs nav nekā tāda,ko apēst bez vairāku-minūšu gatavošanas.

netīk,ka saņemot varbūt visjaukāko uzaicinājumu,kādu man kāds jelkad atsūtījis,es nevaru reaģēt un darīt tā,kā vajadzētu. šodien nē.

un tomēr, jau trešdien arī es lidoju mājās!

• ieraksti kaut ko

25.2.08 20:03

kaut ko tīru un skaistu gribas (pārmaiņas pēc). romantisku pasaku ar laimīgām beigām. varbūt kādreiz kaut kur dzirdētu,bet ar mīļiem aktieriem un Mūziku. jāmēģina atrast.

• [3]
• ieraksti kaut ko

16.2.08 00:34

You know, when you were a kid, did your mum ever used to spray perfume in the air and sort of walk through it?

Yeah, I think she did.

Yeah, well, she's like that.

Like perfume?

No. See, when you leave, you can still feel her on your skin.

• ieraksti kaut ko

4.2.08 01:22

svētdienas vakars manā beidzot sakārtotajā istabā ar Luizu,Hyejin un filmu,ko mēs abas ar Luizu gaidījām ilgus mēnešus,kas vēl nav iznākusi dvd un kino visticamāk netiks izrādīta,taču pateicoties Luizai un portāliņam,kurā onlainā bez nekādas maksas uz full screen ekrāna var skatīties daudzas jaunās un ne tik jaunās filmas,mēs beidzot tikām pie Dedication.

pēc filmas noskatīšanās, kas mani sajūsmināja ne vairāk kā treileris, ko skatījos tik daudz,ka zināju no galvas, beigas tomēr prasījās citādākas, mēs pasūtījām biļetes uz Mikas koncertu. 28. februārī. nekad,nekad neiedomātos,ka es došos uz Mikas koncertu ar trim meitenēm,kurām Mika patīk tik pat ļoti,cik man. zinām tikai to,ka stāvēsim pašā priekšā. jāizdomā,ko vilkt un jāpamācās tekstiņi.

savukārt piektdienas vakarā skatījos Sweeney Todd. uz lielā ekrāna Kingstonas Odeonā. negribēju lāgā to redzēt, likās,ka nepatiks, ka par drūmu, par asiņainu, tomēr otras personas kompānija un ļoti skaista mūzika ar Džonija Depa dziedošo balsi it īpaši, filmu padarīja baudāmu. tādu,ka pat asiņainie kadri,kur svīnijs tods pārgriež ar nazi klientu kaklus un no tā straumēm plūst asinis, ir panesami.  

 

• [10]
• ieraksti kaut ko

13.1.08 19:59 - nevaru izdomāt,

kā varētu stilistiski pareizi angļu valodā pateikt - pavadošā loma (attiecībā uz kādu mūzikas instrumentu)?

• [11]
• ieraksti kaut ko

11.1.08 00:31

britu lepnums.

dikti mīļi, labestīgi un...britiski.

• [4]
• ieraksti kaut ko

10.1.08 23:54

"the weather is crazy today", teica Shorah, kad mēs abas stāvējām Kingston Hill autobusa pieturā un gaidījām vairākas minūtes. minūtes laikā laikapstāklis varēja mainīties no smidzināšanas uz spēcīgu lietu,kad noteikti jāver vaļā lietussargs, bet, atverot lietussargu, stiprais lietus beidzas, un sākas spēcīgs vējš, kas lietusssargu izgriež uz otru pusi un ar roku grūti to novaldīt,jo vējš to svaida uz visām pusēm. ar pūlēm aizveru ciet, kad uz īsu brīdi ir miers,un tad atkal sākas viss no gala.

nabaga Shorah šorīt no rīta ieraudzīja aiz loga sauli, nodomāja, ka laiks būs jauks, un devās laukā ar vasarīgām kurpītēm un bez lietussarga. mīļo meitēn, it's winter! lai arī turas aptuveni desmit grādus virs nulles. gadās uz ielas satikt cilvēkus vienā t-kreklā. un vēl biežāk - vienkārši džemperī. daudzas meitenes staigā tādās vasarīgās kurpēs, un vēl mani pārsteidz tas, ka kurpes ievilktas basās kājās. es nēsāju mēteli ar silto iekšu, pusgaros zābakus ar ne-silto iekšu, šalli, bereti un dažkārt uzvelku arī cimdus,kas allaž ir kabatā. (arī) zem biksēm allaž velku siltās zeķubikses. un man nav karsti. pārsteidzoši, cik dažādi cilvēki sajūtas plus desmit grādos. vieniem tas liekas ļoti auksti, citiem silti. viens no tāda laikapstākļa saaukstēsies, citam tas neradīs nekādas veselības problēmas.

dienā,kad atgriezos šeit pēc nenormālā un fiziski neizturamā Latvijas aukstuma, kas nemaz grādu izteiksmē nebija tik daudz, cik to sajutu (-10), pirmā saskare ar Anglijas gaisu bija,iznākot ārā uz vilciena perona Gatwickas lidostā. bija tumšs un lija. es stāvēju ar vaļā mēteli zem jumta un pēkšņi apjautu to, cik ļoti patīkami silti šeit ir. cik ļoti biju noilgojusies pēc Anglijas mitrā,maigā gaisa.

šodien laiks tiešām bija crazy, bet tāds tas nav pārāk bieži, un pat ja ir, tad nekad visu dienu. man patīk Anglijas weather. es zināju,ka man patiks,es jutu. un iztēlojos,kā būs,kad šeit dzīvošu. lietainā,pelēkā un pelēcīgā Londonā,kas tāda patiesībā ir neticami (un,jāsaka, diemžēl) reti.
cilvēki mēdz teikt,ka Anglijā neesot gadalaiku. jo visi ir vienādi. nenoliedzami, tagad es tiešām to zinu un jūtu. esmu pieredzējusi Anglijas silto/garo/ilgo rudeni, tagad dzīvoju Anglijas Ziemā, kas ne ar ko neatšķiras no rudens, vienīgi kokiem nav lapu un ir par dažiem grādiem aukstāks. un drīz jābūt pavasarim. šeit tas noteikti sāksies ātrāk,nekā Latvijā.

galvenais,nesaukstēties. līdz šim man tas ir teicami izdevies. noturēties, turpināt dzert zāļu tējiņas no Mājām. un ģērbties atbilstoši gadalaikam. it's winter, galu galā.

• ieraksti kaut ko

28.12.07 23:37

es jūtos tik vainīga un dusmīga pati uz sevi par to,ka neko nerakstu,neko nestāstu. nerakstu,bet,protams,notiek - gan notikumi,gan neizstāstāmi daudz-dažādu sajūtu,taču pēc gada vai pat pēc pusgada,piemēram,kad gribēšu atcerēties,kāds tad bija mans pirmais brīvlaiks Mājās,ko darīju un galvenais,kā jutos,man nebūs nekā. tikai vājas atmiņas par faktiem un pavisam aptuvenām izjūtām. par notikumiem liecinās teātra biļete,kino biļete un trīs koncerta biļetes,koncertu programmiņas,un,un tas arī viss. Nav ierakstu, nav atmiņu.

nekad nedomāju,ka lietošu šo apstākļvārdu šādā kontekstā,tomēr jāsaka,ka draudīgi tuvojas datums,kad jādodas prom no Mājām. nepārprotiet,es,protams,vēlos atgriezties Kingstonā un Anglijā,es ilgojos pēc turienes,kas gan neizpaužas pasīvā sēdēšanā un skumšanā,bet gan nemitīgā turienes cilvēku-paziņu redzēšanā rīgas ielās (bet varbūt pie tā vainojams arī tas,ka lēcas kļūst par vājām), vēlmē piespiest WAIT podziņu,nepacietīgi gaidot pie luksaforiem,vēlmē pēc lidmašīnām debesīs,pēc lielāka miera,pēc drošības uz ielām (te ir runa par bezkaunīgajiem Latvijas autovadītājiem,kuru dēļ man pāris reizes ir par mata tiesu izdevies nepakļūt zem auto,mierīgi šķērsojot ielu pie zaļās gaismas),vēlmē pēc runāšanas angliski, ko es dažkārt pati ar sevi īstenoju pie spoguļa vai bez tā,iztēlojoties atkalredzēšanos ar Alexu,Luīzu vai Dan, vēlmē pēc pretimsmaidošiem garāmgājējiem,pēc saulainām dienām, jo te katru dienu ir tik apmācies un nemīlīgs,drēgns un tāpēc drūms un nomācošs laiks,kas rada nepārtrauktu miegainību un nogurumu,nespēju izgulēties ar desmit (vai pat vairāk) stundām diennaktī,ar aizmigšanu pie televizora no rīta (mans rīts šeit nesākas ātrāk par 11iem; retu reizi ir izdevies piecelties ap desmitiem) pēc brokastu paēšanas,ar nespēju iztaisīties no mājas ātrāk par vēlu pusdienlaiku. man vajadzētu vēl vienu nedēļu. un es taču vēl pirms atbraukšanas uz Mājām domāju,ka ar trim nedēļām šeit būs par daudz - kā gan man to bija zināt.

laiks ar katru gadu iet aizvien ātrāk. dusmas un bezspēcība. un mazliet bailes.

• [4]
• ieraksti kaut ko

20.12.07 16:06

pirmkārt,gribēju Tev (Tev=Sev) pateikt,ka nu jau kopš sestdienas esmu Mājās.
otrkārt,aizvien palicis tik daudz kas neizstāstīts. vēl Anglijā esot,pēdējās divas nedēļas bija tik saspīlēti aizņemtas,stresainas un tomēr tik burvīgas,jo beidzot ieguvu sen gaidītu draudzību,patiesībā veselas divas uzreiz ar visiem tiem jaukumiem,kas nāk līdzi - stundu ilgām sarunām, tējošanām un maizīš-ēšanām, filmu skatīšanām, sēžot gultā, mūzikas klausīšanām, smiešanām, izpalīdzēšanām, u.c., tāpēc neatlika laika pierakstīt neko no tā visa. domāju,atbraukšu mājās,būs man laiks,saņemšos un uzrakstīšu. bet,esot mājās, mani atkal ir pārņēmusi tā pati sajūta,kas vienmēr,šeit esot. neko negribas darīt! rakstīt negribas,to visvairāk. bet citādāk, šodien pirmo dienu uzspīdēja saule pēcpusdienā. visas iepriekšējās dienas bija nepatīkams,monotoni apmācies,drūms laiks,kas galīgi neradīja vēlmi iet ārā,tomēr izgāju mazliet. līdz Vārnu ielai,satikt brālīti,tēti un Ligitu. un līdz Zarai,kur atrodas divi man vispiemērotākie mētelīši,no kuriem būtu grūti izvēlēties vienu,turklāt par pirkšanu nebija runa,lai gan ar Ligitu kopīgi secinājām,ka tāds mētelītis kā reiz būtu piemērots Anglijas klimatam,jo tur nav aukstās ziemas. un vēl biju apciemot Omi. un uz RDKS ziemassvētku koncertu aizgāju otrdienas vakarā,pēc kura aizkustinājums, daudz pretrunīgu un ne pārāk patīkamu atziņu, un atmiņu. gribētos par to vēl uzrakstīt,ai,bet atkal nav laika. tagad man jāsteidzas uz pilsētu nokārtot lietas ar Telefonu,pēc tam satikties ar Lindu. bet kad es varēšu nokārtot lietas ar SEVI? man vajag izstāstīt. nedod mieru citādāk.

• [2]
• ieraksti kaut ko

10.12.07 01:22

ja ir kāda dziesma,ko es gribu iemācīties spēlēt uz klavierēm un dziedāt,tad tā ir falling slowly. šodien,kad beidzot dzirdēju (un redzēju) otro,akustisko, versiju,nevarēju vien beigt klausīties un dziedāt līdzi Marketai otro balsi tercu augstāk. dziedāju tā,lai kaimiņi dzird. dziedāju priekš sevis un priekš viņiem. interesanti,vai kāds dzirdēja. un ko viņi padomāja,ja dzirdēja.
gribu atrast un saprast harmonijas (tas man vienmēr ir sagādājis grūtības).

tik spēcīgu,paņemošu un apņemošu dziesmu bieži negadās dzirdēt. pēdējā no -spēcīgajām- bija damien rice rootless tree,bet tai nevarēja dziedāt līdzi tā,kā var šai.

• ieraksti kaut ko