kad mans pirmais mācību gads jau gandrīz beidzies, es tomēr gribu palikt līdz jūnija vidum, un censties atgūt nokavēto, ko, protams, nav iespējams izdarīt, taču man patīk domāt pretējo, ticēt neiespējamajam.
klausoties vakardienas atradumu tunng - jenny again, es ļoti sajūtos kā amerikāņu romantiskajās filmās, kad, tuvojoties beigām, notiek kāds pagrieziena punkts, kas izmaina plānus, izjauc laimīgo idilli. nu,piemēram, viens no galvenenajiem varoņiem, kā izrādās, pieļāvis kļūdu (vai kļūdas), un viņa iemīļotais viņu tāpēc pamet - viss cauri, taču tad seko kāda mierīga,romantiska dziesmiņa, kurai skanot tiek rādītas epizodes ar notikumiem, kas risinās līdz klišejiskai filmas kulminācijai, kur abi atkal satiksies. cilvēks cenšas laboties - izlasa grāmatas, kuras viņam vajadzēja jau sen izlasīt, atbrīvojas no sliktajiem ieradumiem, u.t.t. manā gadījumā neviens mani nav pametis, vismaz ne saistībā ar šo notikumu, un iemīļotais nemaz nezin, ka ir mans iemīļotais, un mēs to viņam(viņiem) neteiksim, jo nepieklājas teikt tādas lietas cilvēkiem, kurus lāgā nepazīstam, taču esmu es, un ir tā apziņa, ka kaut kas jādara, lai labotos. vispirms taču ir jātiek galā ar sevi, lai būtu gatavs ielaist savā 'nesakārtotajā' pasaulē vēl kādu. šī ir mana filma, un lai gan liela daļa no 'filmai' atvēlētā laikā ir nosista ar slinkuma pārākumu vai self-confidence trūkumu, un lai gan man ir ko nožēlot, es labāk to nedarīšu, vienkārši mācīšos no kļūdām, un centīšos šajā īsajā laikā padarīt maksimāli daudz.
filmās vienmēr izdodas. es taču dzīvoju filmā, vai ne?
sarunas ar mammu dažreiz izrādās tik nomierinošas, acis-atverošas, un iedvesmojošas.
vakar vēlā vakarā pēkšņi izdomāju,ka beidzot jāpaklausās,kā skan Erlenda berlīnes muzikālais projektiņš the whitest boy alive. burning mani absolūti paņem un apņem. pārējais ir kā pavasara gaiss - viegls. tāds,kuru elpojot liekas,ka tu pats varētu pacelties gaisā. kaut kur mazliet sajūtas sasaucas, jo viņa balss taču ir koc balss. klausos, lai ātrāk sagaidītu koc jauno trešo albumu. lai gan grūti gaidīt,nezinot,kad tas iznāks. šovasar,šoruden,šoziem,vai nākamgad -
" after some small tours in norway during the autumn/winter, we´re getting pretty confident about 9 of the new songs. but still nothing recorded and ready to go, mostly because we are not sure about HOW to record it. i have seen "news" of our new record coming out in april. this is not based in reality. but life is good. the rain only lasts for an hour or so here in bergen, then we can walk around in and breathe the fresh air and figure out something useful to spend the day doing. xxxxxxxxx. "
ps. the whitest boy alive 21.maijā būs Londonas Koko, un es nevaru saprast, vai gribu iet, vai vajadzētu iet, jo Eiriks man tomēr vienmēr bijis drusciņ mīļāks.
nevienai esejai, ko līdz šim esmu rakstījusi, nekad nav bijis tik grūti savākt 2000 vārdiņus, kā tas ir Current Issues in Art Theory and Practise. šī,acīmredzot,būs pirmā, kura nesasniedz un krietni nepārsniedz vārdu limitu.
kaut kas viņām visām trim ir kopīgs. dzirdrās soprānbalsis, dažnedažād
nelielam ieskatam - 1, 2 un 3.
meklēju ilgi,kamēr beidzot atradu ko tādu,ko man ir viegli klausīties. vispār man pēdējā laikā diezgan reti kāda mūzika spēj aizķert vai kaut tikai patikt. viena daļa mūzikas šķiet pārāk agresīva, otra, kurā ne miņas no agresivitātes tieši pretēji - šausmīgi garlaicīga. tad vēl ir tāda trešā daļa, kas vienkārši nekādi neuzrunā,lai gan ļoti gribētos. citreiz mūzika ir jauka, bet lirikas izjauc jaukumu. reti kad,bet gadās arī otrādāk. kad priekš sevis atklāju pēc nosaukuma zināmo,taču neklausīto broken social scene pagājušonedēļ, pirmajās minūtēs likās, ka beidzot esmu atradusi jaunu muzikālo aizraušanos. taču tikai divas dziesmas no you forgot it in people priekš manis ir tādas,pie kurām gribas apstāties un klausīties atkal un atkal.
dikti gribu no jauna atrast albumu, ko varētu mīlēt no pirmās līdz pēdējai dziesmai. tā pa īsto.
p.s. luīzai atskaņoju Hanni šovakar,kad viņa pārnāca no flashbacks of a fool. nemaz necerēju,ka viņai varētu patikt,zinot viņas gaumi,taču to,ka viņai no šīs mūzikas sāpēs galva un lūgs,lai izslēdzu,gan negaidīju. pirmo dziesmu tomēr viņa novērtēja atzinīgi,ar piebildi,ka tomēr nav tāda mūzika,kurā ieklausīties,bet ir vairāk piemērota fonam. un vēl viņa teica,ka var saprast tos cilvēkus,kuriem tāda mūzika patīk. un es saprotu viņu. saprotu,ka var nepatikt viņas mūzika,bet kā var nepatikt viņas balss?
