3.4.08 21:41
slīkstot garlaicīgā must-read lasāmvielā un muļķīgās asarās,kuru sākotnējs iemesls bija atskārta,ka tv-šovs (kuru es skatos visu manu atgriešanās laiku,nepacietīgi gaidot katru epizodi ar to īpašu -lejupielāde pabeigta- skaņu,kurš aizņēmis manu prātu un laiku,un kura varoņi liekas tik īsti un bezmaz mani virtuālie draugi,kura sākotnējais skatīšanas iemesls nu ir kļuvis nesvarīgs,tā nozīmei esot daudz dziļākai,kuru,sākot ar pirmās epizodes beigām,vairs neskatos no sākuma līdz beigām,bet gandrīz tikai tos kadrus,kur viņi abi kopā,galvenokārt,laika taupīšanas nolūkos,kas man liek justies pavisam slikti,jo nepatīk atņemt sev iespēju skatīties normāli,kā pienākas) beidzas nelaimīgi. "pateicoties" youtube ievietotajam klipam izplūdu asarās,un nespēju saprast,kā gan režisors var kaut ko tādu nodarīt skatītājiem. pēc vairāku minūšu plūdiem,runāšanas ar sevi spogulī angliski par to,kā jūtos,it kā iztēlojoties to stāstam kādam,sapratu,ka tas,kāpēc raudu,ir kaut kas vairāk. tas ir viss kopumā,visa mana dzīve. tās nav ilgas pēc mājām,vecākiem,tā nav sajūta,ka man nevajadzētu būt te,bet kur citur. tās ir bailes par tiem diviem mēnešiem,kas man priekšā. bailes par to,ko esmu uzņēmusies papildus. bailes no tā,ka kāds tv-šovs var mani pārņemt tik ļoti,ka pat ēšana un gulēšana - divas vissvarīgākās lietas,lai cilvēks vispār varētu eksistēt (nemaz nerunājot par mācīšanos) šķiet nesvarīgas. apziņa,ka es esmu atkarīga no tv-šoviem,filmām,no stundām ilgas klejošanas internetā. tā taču ir bijis vienmēr (lasīt - pēdējos,hmm,piecus gadus),bet vai tas kādreiz beigsies? līdzīgu jautājumu es sev agrāk uzdevu,prātojot,kad pienāks tā diena,kad beigšu šeit rakstīt. pirms pāris dienām biju gatava dod sev atbildi. likās,ka šī vieta man vairs neko nenozīmē,ka varētu tā vienkārši paņemt un aiziet,pamest.
atmest. bet tā londonas mistiķa vārdi man iespiedušies prātā.
keep writing viņš teica. un to es atceros ikreiz,kad tik pat labi varētu arī neko neierakstīt,jo slinkums,jo negribas. viņš neteica,lai turpinu rakstīt tieši šeit,bet tieši par šejieni es viņam stāstīju.
visvairāk man gribas pašai savu tv-šovu,kurš,kā šķiet,pagaidām ir tapšanas stadijā. kurš nemaz nevar sākties,kamēr 'aktieris' aizņemts,skatoties citus. pietrūkst uzņēmības,motivācijas. vai es drīkstu nebūt gan režisors,gan aktieris vienlaicīgi? gribu,lai Viņš parūpējas par visu. Viņš,kuram pēdējā laikā esmu uzgriezusi muguru. par kuru atceros tikai brīžos,kad grūti. vai ļoti priecīgos brīžos. kura priekšā grēkoju un nenožēloju. pat pēc visa tā,es gribu,lai Viņš būtu režisors tv-šovam,kurā man būtu galvenā loma. kā bērnībā,kad biju pavisam maza un man likās,ka visa pasaule griežas tikai ap mani. grūti izstāstīt to sajūtu,bet man likās,ka esmu vienīgā. ka pārējie ir tikai man apkārt,un ne vairāk. izņemot vecākus. tā nav sajūta,ka esmu vislabākā vai visforšākā,tāpēc vienīgā. tā ir sajūta,ka es vienkārši esmu ES,ka neviens cits neelpo kā es,ka neviens cits neredz pasauli tā,kā redzu es. ja jūs mani sapratīsiet nepareizi,es nevainoju.
vēlos piesātinātu drāmu ar komēdijas elementiem. ar attiecību līkločiem. draugiem - tikai pāris,bet ļoti labiem. un mīlestību,kura liktos īstā. vai tas ir tv-šovs vai kāda filma,kas uz mani atstāj lielu ietekmi, tā tad parasti ir tik liela,ka man liekas,es esmu iemiesojusies kādā varonī,visbiežāk galvenajā. vienalga - sieviete vai vīrietis. neapzināti sāku domāt kā viņš. viņa dzīves uztvere kļūst par manējo. neskatoties spogulī jūtu,ka sejas mīmika savelkas kā viņam. nezinu,vai kāds to vispār varētu pamanīt. varbūt tas ir tikai sajūtu līmenī - neredzams.
varbūt tāpēc man ir tā vīzija par dzīvi tiešā veidā saistītu ar kino industriju. ar dzīvi -tur iekšā-. tikai mūziku pamest es nevaru (un laikam arī negribu),tāpēc par nopietnu nodarbošanos ar kino ir jāaizmirst,vēl jo vairāk tāpēc,ka tas pavisam varētu nebūtu priekš manis.
nu re,uzrakstīju,palika drusku vieglāk.
