[ dzīves svinēšana ]
ja man aizmirstas, kas ir līksmošana, tad atliek vien sajust to traci aiz loga.
dzīvoju zem pažobeles ar zvirbuļu paaudzēm. jaunuļi līksmo spārnus, līksmo sauli, līksmo viens otru. mostas viņi kādu stundu pirms es dodos gulēt. pirmslēkta gaisma ielocas pagalmā tā, ka vispirms pamostas pretējo māju putni un pēc tam tikai manējie. un tad nebeidzama tarkšķēšana, žvirkstēšana, čurkstēšana, krikšķināšana, sprakstināšanās, plātīšanās un divatā virpuļošana gaisā, dauzīšanās pie palodzes un stikla, sabīšanās, kad pabāžu galvu pa logu, un norimšana tikai tad, kad apmācies un gāž.
bet pārējās gaismas stundas tā ir nebeidzama mīlestība dzīvot.

es turu savus lokatorus vaļā un neatlaidīgi tiecos ticēt, ka tā var dzīvot arī cilvēks. šeit, tagad, šādā pasaules kombinācijā.
aizturu elpu un ceru, ka līdz ziemai - pirms zvirbuļi pieaug un ieziemojas biezās spalvās un ziemas mierīgumā - būšu to iemācījusies

(vieta jebkādam teikumam, lai nebūtu tā dumā 'līdzība+secinājums' literārforma kekss)