izmazgāju sienu no galvas. ar vienu aci baiļojoties, vai nav virtuve ar gāzi pielaista, vai nav rīsu uguns apslāpusi. dzeltenie pirkstiņi tagad ir no burkāniem, jo kājām tādi paši un sāku arī cimdus lietot.

man visu laiku rakstīšanas uguns aizsvilstas un slāpējas. ne tamdēļ, ka pēc tam vajadzētu izlietu ūdeni smalstīt un man nebūtu gana niknas lupatas, ar ko to paveikt, vai galu galā - pietiekami pieticīgas pēdas, kas slapjumu nejustu..
nepatīk vien nežūstošās peļķes, tādas kavēties aicinošas plančkas, iespaids, ieminiens, pēdas.
man patīk, kā skan, kā aizskan; kā vārds, locoties no puszilbes, smadzeņu labirintos izrīvējas garām asociācijām, mirkļa atskaņām, tomēr tekstā (vizuāli manāmā rindu nodalījumā) saglabājot īstas un neīstas zemdegas

man šķiet, es esmu noteikumu un shēmu speciālists, jūtīga kā fotofilma. izmanīga, piesardzīga, sensora, zinot, kā kur jāuzvedas, kā kur mulsi jāpiever acis, lai cits nejustos pamanīts neveiklā kustībā, zinu, kad jāsaka nomierināšanas, uzmundrināšanas, kopāesības, līdzilepnuma, nosodījuma, ignorances, ķircinājuma, rotaļāšanās, piedošanas paroles; zinu, kā tiek reaģēts uz katru sīkāko burta, kustības, dzīvveidošanas, krāsas, iekunkstiena niansi; vienmēr visu redzu no kādām 3 skatuvēm, arī to, ka sēžu skatuvēs un skatos uz to, kā izskatās.

Laimīgie tie, kas dzīvo un nedomā par tādām lietām. Apziņa un šitāda apzināšanās mani paralizē darīt to, kā jādara. Vienmēr gribas vai nu savādāk vai arī - nekā. Pat tad, ja vienīgā skatuve ir tā, kurā sēžu es un skatos uz vienīgo skatuvi. Bērzu galotnēs pīt bizes, iestāstīt stāstā nestāstu, gvelzt niekus, kutināt pēdas. Jebkā atdzīvināt ar neparedzamību vai jebkā cilvēciskot (aci pret aci, sirdi pret sirdi). Staigāju kā sevi salauzis vilkacis, cenšoties neatplēst negatavos pumpurus cilvēkos. Sodu un nosodu sevi par savu nespēju funkcionēt tā, kā liek; svārstos starp "pieteikšanos armijā, kur visas muļķības no tevis izdzīs" - galvas nolikšanu uz giljotīnas bluķa, nolekšanu no ego klints, pakalpību - un turpināšanu rakties pasaulē, par ko neko nezinu, kurai nav drošības jostu un nav arī pensiju fonda. (Iegāja mana intuīcija vakar bibliotēkā un paņēma mūžīgi nepamanītu grāmatu, no kuras šķietamā 'atkal par to pašu' teksta galvā veidojas TĀDAS realizācijas, TĀDI kontaktsaslēgumi.. viss ir tik mirklīgi, ka skumji. Lasīšu citreiz un neko tur vairs neatradīšu, un citam arī parādīt nevarēšu. Bet tagad sajūta, ka autors Zina, ka es lasu, un Redz mani. Izmisīgi ilgotā (ie)spēja saskatīt kādu patiesuma klinti un piekabināties tai ir uzieta. Nedaudz, mazliet, mans vilkacis žmiedz ciet žokļus.)

Un vakarnakt arī pirmoreiz kkā ļoti vis-ķermeniski-vis-būtiski jutu (nez, kādu vārdu lietot - dzirdēju? caurstrāvoju apjausmu?), ko domājuši visi Redzīgie ar to Tukšumu, Bez-ego. Jau tad zināju, ka tas būs tikai mirklis, neieliekams vārdos un nesaglabājams prāta atmiņās, bet krūtīs vēl smeldz, un gribu tur tajā sajušanā atgriezties. Nekad neesmu spējusi meditēt (kā atsevišķs process) uz kko, arī par visslaveno Budas vai Nebudas tukšuma filozofiju neesmu pinusi domu grozus. Bet vakar viss bija skaidrs - par koāniem, par koka mietu, par cilvēku veidotām uzvedības un priekšstatu shēmām, par visu, ai..

par pareizību, dodoties turp, kurp es nespēju pat atpakaļkārpoties nedoties - laika posmā, kurā viss zaudē savu cēlumu un patiesuma birku, un so called īstenība (nu tā, kas patiešām šķita īstenība un par kuru mans anarho puika vēl nav cēlis brēku) - īstenības garšu. Ja jau tam ir svētība, tad takas atradīsies, un muguru pieliekšu, caur brikšņiem rāpjoties. Bikses nesaudzēšu un sāpes nejutīšu, atkal varēšu visai augošajai tumsai iedomās redzēt pāri jau gaišo atrisinājuma galu. Atkal mazliet drošības, ka, ejot shēmu redzēšanas ceļu, atkal kādu dienu atgūšu cilvēku un cilvēka mīlestības spēju un vēlmi, atgūšu labestību un dotspēju. Vieglumu un tukšas zarnas