kārtējo reizi pilnīgi iztizlojos laborā, pienācis laix samierināties, ka tieši tā arī mani tur uztver, un šļūkt cauri uz to, ka es šļūcu cauri. Kvalitāte (ar lielo burtu kā @ 'Zen and the Art of Motorcycle Maintenance') gan joprojām iekšā ceļ dumpi. Ko darīt, ja es lēna un rūpīga, un tās astoņas rindiņas darba trīsreiz izlasīt, septiņreiz pārlasīt, paņemt 2 grāmatas no bibliotēkas, izdrukāt papildinformāciju no weba, izprast visu uz atpakaļu līdz atomam, un, nedod dies, vēl acetona (ne)sakarā sainteresēties, kas tas tāds gluons un kvarks. Un tad apskatīt traukus un zināt, ko kurš posms dara, kas man kur jādara, un cik ļoti precizitātei šeit vai tur ir svarīga loma. Man vajag zināt visu smalki un detalizēti, un tad es varu rīkoties. Pilnīgi skauž, ka cits cilvēks var atnākt, saliet, izdarīt un jau aiziet mājās to pārdesmit minūšu laikā, kamēr es, apjukumā, ka nav laika visā iedziļināties, ķeru un grābju ķep ļep, sirds sāp par kvalitāti. Ak, dzīvot tur, kur termiņi garāki un temperaments ašāks.