(atkal ne1 neko nesapratīs, bet)
Bet vispār labi, ka ir kritiskā masa, viens punkts jau pāri. Divkājainie kopsaucēji ir visur, nav ko slēpties pa skapjiem, tagad izdzīvošanas režīms, uzbrūkošais tonis, telpas aizņemšana, burās auļotājs, nenormāli izpreparēta patiesība, nežēlīga realitāte, nu, tā mierīgi ap sirdi paliek.

Bet šodien tās dusmas baro mirkļi (atkal jau selektīvā uztvere pārkrāso pasauli), kuros pierādās cilvēku mūdzisms - savs un citu. Savējo vēl ies vakarā izpērt, citu - notušēsies vienā pelēkā masā, kas citrīt jau būs piedošanas krāsā. Nu, ka cilvēks cilvēku neaizstāv, suns aplec večiņu, večiņa kliedz, bet cilvēki iekapsulēti virzienrādītājā vējrādītājā. Ka mašīna uzšļāc dubļus 2stāvīgam koka stāstam par laiku. Ka (un vēl, bet tas būs garlaicīgi, jo man tagad pēkšņi garlaicīgi to visu iemest literatūrai mutē).

Un pašai par saviem neironiem dusmas. Līdīšu tur iekšā, preparēšu. Tur tikai bioloģija, tur nekādu stāstu.