divas raupjas mālainas rokas,
grumbainas kā pati pasaule
Lienu caur pirkstiem, apķeros, griežos, sareibinu galvu
Ripinu ābolus pa Tavu dzīves līniju, Dievs,
nošķūrēju pērno sniegu pa Tavu sirds līniju
renstelēs sametu zīles, lai ziemā briežiem būtu ko ēst
Un Tu Tikai Paskaties Kā Brieži Ir Nākuši Pie Tevis Ziemās Tu Tikai Paskaties ..
Tu Tikai Atskaties Uz Savu Viņu (es zinu, ka Tev Ir), kā Tavs ceļabiedrs ir
pieglaudis Tev savus baltos pūkainos spārnus vēl
agri pirms Tu modies
un naktstauriņi simtiem nakšu ir atkārtojuši vienu un to pašu kustību,
upe ir tecējusi nenogurdama, vecāki ir Tevi auklējuši, Tu Tikai Paskaties
uz tiem ieskaujošajiem vārdiem, kas dzēsa Tavas sāpes, kad Tu kliedzi
Tagad Tu nekliedz, tagad Tu zini, tagad Tu esi atradis savu mūžīgi saulaino rītu (Coldplay dziesmiņās), tagad Tu šad tad vari paskatīties arī saulei acīs
un Tu redzi plaukstas
es paļaujos