es it kā bēgu no cilvēkiem. bēgu no kaut kā tāda, ko es sevī nevaru paciest. nevaru ar sevi izturēt piepīpētību. piebāztību, bezpersoniskumu. uzmācību. pienākumu (neuzspiesto, normaalo, un acīmredzamo) izlikties. nespēju paciest ne sevi, ne apstākļus. tāpēc sanāk stundām klejot pa pilsētu, ja negribas runāties ar dachuli. ja negribas braukt maajaas. ja negribas aizmigt, negribas justies taa pakaartai darbaa/skolaa/atskaitees. gribas buut veel briivai, veel ar laiku. atnjemu to miegam un tam laikam, kuraa prioritaates veel ljauj eksisteet arii sekundaarajam. teiksim, atnjemu laiku darbam, jo jaamaacaas. haltuureeju. peec tam atkal seezhu darbaa un pljaapaaju ar dachuli, jo tik drausmiigi vajag kaadam izstaastiit tik daudzos vaardus, ko atkal nevar pastaastiit citiem. citkaart - kad jaasteidzas un jaapamiiljo miegs - uznaak taads darbaruukjiskums. kad gribas, lai viss ir labi, jo es tachu redzu, kas kur veel jaapadara. tas ir mans darbs.
'vienu dienu vinja mani apeediis. no aizkustinaajuma iesliideeshu vislielaakajaa visnekrietnaakajaa pret sisteemu visgraujoshaakajaa pashnaaviiba. Music, your name's wonder ||| Jebkura pashnaaviiba tikai stiprina, ne grauj sisteemu...'
Jebkura pashnaaviiba tikai stiprina, ne grauj sisteemu
apkaart taads laiks (jeb pasauli redzu taadaam aciim), kad cilveeki atbirst no tiem skalji sapnjainajiem ideaaliem un iesliid seciigajaa pasaules kaartiibaa. tagad tas mirklis, kad vinji pashi to veel mana un it kaa atvainojas. ilzis, igu, valdis, es. it kaa. nez