dejotaajs
pa sliezhu shnjirkstonju
liidzi skanjai un balsij

pa kreisi uz kapiem
ebreju melnie akmenji
ar sejaam vienaa virzienaa
pretii un tad - aiz muguras, kaa liidzi ejot
kaa briivdabas estraadee satupushi
kaa murdosha seju diena
(viena peec otras)

Tavs laiks ir tas, kas ir Tevii
Tavs laiks nav tas, kas nav bijis Tavs
septinjdesmitie chetrdesmitie devinjdesmitie
Tavs laiks nav citu laiks
(un es atkal un atkal gribu kaa citi kaa citiem kaa citus ne citur te)

melno staavu saules izgaismotaas takaas
zilaas neaizmirstulees vaavere paarleekaa smieklu
(par dziivi, ko citu)

nepaziistamos leenos celjos krustcelees
viirinjsh, kaa no zemes izliidis, apstaajas un smaida
kaada smuka meitene kaa no zila gaisa
kaa no zila gaisa vinjsh kaa sen iesaaktaa sarunaa
turpina
cik reti satikt cilveekus
kuru atveertums jau ieprieksh juutams
(jau no krustceleem)
un - vai zini - kaapeec ir (tu teici) man tik dziivas acis - jo
jaasaprot, kaa dziivo cilveeki mums apkaart un jaaiekljaujas tajaa,
ne - kaa mees dziivojam

un man asara paar vaigu
un vinjsh piedod nedusmojies kaa es vecs krakjis tev taa
es nee nee no laimes
par krustceleem
kaa no zila gaisa
kaa no zemes
kaa pie kaapaam gribas apskaut taas, vinjsh - jaa,
kaa gribas visu visu VISU.. pasauli apskaut, bet nevar, nevar
un tad apskaujamies mees divi

vismaz
saule
speeks

(un apsolu atbraukt,
bet laiks jau nav nekas, ko mees varam paredzeet
kaa celjsh ies, taa mees ejam)

un aizejot liidz horizontam mees viens otru pavadaam ar roku maajaam
uz maajaam

Maaronkulis-Maaris-Tu-neaizmirsti-atbrauckaadudien

Jaa!!!